Pagājušo nedēļu Dow Jones pabeidza ar 462 punktu zaudējumu piektdienā. Tas neizskatās iespaidīgi daudz attiecībā pret atlikušajiem 23 533 punktiem un nav tik trauksmaini kā 1033 punktu zaudējums vienā tirdzniecības sesijā 8. februārī, taču ir arī argumenti, kāpēc akciju īpašnieku nepatikšanas pārskatāmā nākotnē nebeigsies un neaprobežosies ar to, ka nāksies norakstīt zaudējumos daļu no pēdējos gados uzkrātā akciju vērtības pieauguma, kas tāpat nekādu jūtamu labumu nav devis. Proti, no tādām akciju cenām, kuras labāk nemēģināt pārbaudīt, akcijas par šādām cenām pārdodot, ja vien akciju pārdošana un pirkšana netiek uzturēta līdzsvarā nemitīgos veiksmīgu un neveiksmīgu spekulāciju mēģinājumos.

Pirmkārt, Dow Jones lejupejošā gaitā tuvojas kārtējai robežlīnijai - 23 tūkstošu punktu robežlīnijai. Runa nav tikai par cilvēku psiholoģiju ar tās pielāgošanos decimālajai skaitļu rindai. Runa ir par noteikumiem, pēc kādiem vadās akciju spekulanti, lai pasargātu sevi no pārmērīgiem riskiem un atbildības par zaudējumiem. Šie noteikumi uzdod minimizēt zaudējumus, pasteidzoties pārdot akcijas, ja to cena samazinās un pietuvojas kādai iepriekš noteiktai atzīmei. Lai to pagūtu izdarīt, šai atzīmei jābūt kaut par vienu centu vai eirocentu augstākai nekā citiem akciju spekulantiem: tad piesardzīgais spekulants akcijas pārdos, kamēr citi spekulanti tās pašas akcijas vēl vērtēs par nopērkamām. Bet citi spekulanti rīkojas tieši tāpat un varbūt ir noteikuši sev akciju obligātās pārdošanas cenu vēl par vienu centu augstāk. Dow Jones samazināšanās Ņujorkā un tās atbalsošanās Baltijā, ko redzam pārskatā par piektdienas darījumiem Rīgā, Viļņā un Tallinā, signalizē par ļoti daudzu akciju cenu tuvošanos kritiskajām atzīmēm, kad visi gribēs akcijas pārdot un neviens vairs negribēs tās pirkt. Dow Jones gadījumā tiek gaidīta ļoti strauja akciju pārdošanas piedāvājumu palielināšanās, ja indekss vēl vairāk pietuvosies 23 tūkstošu robežai. Neviens nezina, līdz tieši cik punktiem indeksam jāpazeminās, lai biržā sāktos panika, kas pārvērš indeksa pazemināšanos par indeksa krišanu.

Otrkārt, beidzot ir uztaustīta indeksu svārstību saikne ne vien ar reālo ekonomiku, bet reālo dzīvi tik brutālā veidā, ko apzīmē pat ar vārdu karš. Tūlīt gan seko atruna, ka tas jau tikai tirdzniecības karš starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Ķīnu. Tātad ASV prezidents Donalds Tramps draud un viņa birokrāti kārto ievedmuitu ieviešanu vai paaugstināšanu pamanāmi daudzām precēm ko Ķīnas, kas noteikti nepaliks atbildi parādā, kaut gan nav zināms, ko tieši Ķīna darīs. Protams, ka Ķīna nesāks īstu karu ar ASV, bet radīt ASV nepatikšanas ar lokālu kariņu kaut kur pasaules plašumos tā taču atļauties var.

Treškārt, jautājums ir par virzienu, kurā gāzīsies gan ASV, gan eirozonā jau nodrukātās un vēl drukājamās (tehniski sakot, tā ir bezskaidrās naudas emisija) naudas masa, ja to raus ārā no akciju tirgiem. Tas nu gan ir jāsaprot, ka Dow Jones pieaugums no 755 punktiem 1980. gadā līdz 26 616 punktu rekordam šā gada 26. janvārī neatspoguļo pasaules un pat ne tikai ASV ekonomikas trīsdesmitkārtīgu pieaugumu. Pieaudzis ir naudas daudzums, ko ASV gadu desmitiem drukāja sava valsts parāda segšanai un no 2008. gada beigām līdz 2014. gada beigām vēl papildus drukāja 2008. gada ekonomiskās krīzes radīto zaudējumu segšanai. Patlaban ASV valdošās partijas kašķējas par valsts parāda kārtējā palielinājuma apjomu, bet papildu naudu pasaules apritē laiž Eiropas Centrālā banka.

Mierinājumam jānorāda uz ASV gatavību piedāvāt savas valsts parādzīmes kā praktiski nepiepildāmu bedri, kurā gāzt jau nodrukāto naudu, lai tā no jauna nebūtu jādrukā. Ar šādu atrunu tika noslāpēts satraukums par Dow Jones straujo pazemināšanos pirms pusotra mēneša, bet krituma atsākšanās brīdina, ka ASV parādzīmju spēks arī nav bezgalīgs.