VID ir iestāde, par kuru viedoklis ir teju ikvienam nodokļu maksātājam. 6K pēta, vai visi pārmetumi ir vietā un adresējami VID un cik korekti ir salīdzināt Latvijas un Igaunijas ieņēmumu dienestu darbības efektivitāti un izmaksas.

«Strādāju vidēji liela uzņēmuma finanšu nodaļā, un gandrīz ik reizi, kad tika saņemts paziņojums par gaidāmo VID auditu, uzņēmuma vadība paralēli saņēma zvanu no kādām personām, kuras piedāvājušas atrisināt situāciju - par attiecīgu samaksu, protams. Skaidrs, ka uzņēmumam bijuši savi pārkāpumi, un zvanītāji zinājuši, ka audits nav vēlams un ka vadība piekritīs piedāvājumam, lai izvairītos no vēl lielākiem iespējamiem sodiem, ko varētu piemērot VID inspektori,» 6K atklāj kāda zinātāja, kura vēlējās palikt anonīma. Nesen arī kāds zvērinātu advokātu birojs publiski atklāja, ka tā klienti regulāri ziņojuši par starpniekiem, kuri parādoties VID audita laikā un uzņēmējiem par samaksu piedāvājot labvēlīgu audita rezultātu. Šajā gadījumā gan neviena no kompānijām šādam piedāvājumam neesot piekritusi, un rezultātā auditos patiešām ticis noteikts lielākais iespējamais uzrēķins.

Šīs liecības, kā arī fakts, ka kaimiņvalstī Igaunijā, kurā ir par aptuveni pusmiljonu mazāk iedzīvotāju nekā Latvijā, valsts budžeta ieņēmumi ir par vairāk nekā miljardu eiro lielāki (pērn - 8,6 miljardi eiro Igaunijā un 7,3 miljardi eiro - Latvijā), liek uzdot jautājumu, cik efektīvi darbojas VID un kā iespējamās korupcijas apmēri ietekmē budžeta ieņēmumus.

VID ir Finanšu ministrijas (FM) padotības iestāde, un nozares ministre Dana ReiznieceOzola (ZZS) atzīst, ka VID savas darbības specifikas dēļ ir negodprātīgas rīcības un korupcijas risku zonā un ka esošā situācija saistībā ar korupcijas riskiem «iestādē nav uzskatāma par apmierinošu». Viņa uzskaita pasākumus, kas tiekot īstenoti, lai mazinātu iespēju darbiniekiem gūt prettiesisku labumu: ne mazāk kā divu amatpersonu piedalīšanās kontrolē jeb «četru acu» princips, komersantu atlase nodokļu auditam saskaņā ar augstāko nodokļu nemaksāšanas risku, nevis vadoties pēc darbinieku subjektīviem apsvērumiem, neatkarīga iekšējā drošības dienesta stiprināšana. D. ReiznieceOzola uzskata - ja par visām nelikumībām tiktu ziņots, «mēs kopīgi ātrāk nonāktu pie VID, kam uzticamies, tāpēc sabiedrības attieksme ir ļoti svarīga». Aizvadītajā rudenī ministre arī pauda viedokli, ka «liela ietekme ir tiem, kuri nevēlas pārmaiņas VID». Iespējams, ar to domāti politiskās partijas Vienotība deputāti un viņiem pietuvinātās personas, jo šāds ministres izteikums sekoja Saeimas balsojumam pret likuma grozījumiem, kas paredzēja apvienot VID Finanšu policiju un Muitas policiju, izveidojot Nodokļu un muitas policiju, kā arī noteikt izmeklēšanas funkcijas Iekšējās drošības dienestam, kas būtu pakļauts VID ģenerāldirektoram. FM parlamentārais sekretārs Edgars Putra (ZZS) šādu nepieciešamību skaidroja ar to, ka Iekšējās drošības dienests, iespējams, esot «pakļauts blēžiem». Viņš arī pauda uzskatu, ka, noraidot likumprojektu, ticis balsots pret kontrabandas ierobežošanu, PVN shēmām un negodprātīgu VID darbinieku izskaušanu.

Taču ne vien iespējamā korupcija un «blēži», bet arī «pārāk lēnais progress nozīmīgu jomu sakārtošanā neļauj valstij gūt lielākus ieņēmumus». Tā aizvadītajā rudenī pēc vienas no revīzijām secināja Valsts kontrole (VK). Nodokļu maksājumi veido aptuveni četras piektdaļas valsts budžeta ieņēmumu, tomēr, vērtējot VID darbības nodokļu iekasēšanas jomā, VK norāda uz mērķtiecīgas rīcības trūkumu. «Nodokļu parādi ir 1,4 miljardu eiro apmērā, kas veido jau sesto daļu no visiem nodokļu ieņēmumiem. Turklāt ik gadu turpina pieaugt nepiedzenamais nodokļu parāds. 2015. gadā tā summa jau pārsniegusi 900 miljonus eiro. Vēl gandrīz 350 miljoni eiro ir maksātnespējīgu uzņēmumu parādi, kuri, visticamāk, samaksāti nekad netiks,» teikts VK paziņojumā, ar piebildi, ka joprojām trūkstot objektīva izvērtējuma un rīcības plāna, kā šo tendenci ierobežot nākotnē. Nesen arī atklājies, ka VID pēdējos trīs gados norakstījis jeb dzēsis nodokļu parādus vairāk nekā desmit miljardu eiro apjomā.

Pēc Saeimas deputātes Ingunas Sudrabas (NSL) viedokļa, situācija parāda, ka VID darbinieku esošais virsuzdevums ir nevis veicināt nodokļu nomaksu, bet gan sodīt: «VID nav izvirzīti pareizie rādītāji, pēc kuriem mērīt iestādes efektivitāti. Arī darbinieku motivācijas pamatā ir piemēroto uzrēķinu apmērs, nevis produktīva rīcība, kas veicinātu uzņēmējdarbības izaugsmi. Iespējams, tas arī ir iemesls, kāpēc VID orientējas uz auditiem mazos un vidējos uzņēmumos, kontrolē automehāniķus, frizierus un citus pašnodarbinātos. Taču 75 procenti budžeta ieņēmumu nāk no 25 procentiem kompāniju, un VID vairāk būtu jāpievēršas tieši šiem lielajiem uzņēmumiem un jāatklāj tur iespējamās shēmas un pārkāpumi.»

Līdzīgi secinājumi ir arī VK: «Valstī joprojām nav definēta tāda nodokļu politika, kas paredzētu ilgtermiņa mērķus, veicinātu uzņēmējdarbību un tādējādi - valsts konkurētspēju, kā arī veidotu sabiedrības izpratni par ieguvumiem no godīgas un savlaicīgas nodokļu nomaksas.»

Konkrēts jautājums - kāda ir VID darbības efektivitāte? Skaidras atbildes uz to nav. VID pats ik gadu analizē savas darbības stratēģijā iekļautos rezultatīvos rādītājus, un tie lasāmi publiskajos pārskatos. Piemēram, pārskatā par 2015. gadu norādīts, ka VID administrēto kopbudžeta ieņēmumu plāna izpilde tikusi nodrošināta 100,1 procenta apmērā jeb par 4 miljoniem vairāk nekā plānots. Tāpat VID administrētie budžeta ieņēmumi, salīdzinot ar 2014. gadu, palielinājušies par 5,4 procentiem. Gadu no gada konsekventi samazinoties arī ēnu ekonomikas īpatsvars - no 26,5 procentiem no iekšzemes kopprodukta 2011. gadā līdz 23,6 procentiem aizpērn, un šos datus VID iegūstot no austriešu profesora Frīdriha Šneidera pētījuma. Labā ziņa ir arī tāda, ka būtiski palielinājies elektroniskās deklarēšanas sistēmas (EDS) lietotāju skaits - 2015. gadā to sākuši izmantot par 43 procentiem vairāk fizisko personu un par astoņiem procentiem vairāk juridisko.

VID gan neizdodas mazināt nodokļu maksāšanai iedzīvotājiem nepieciešamo laiku, kas ir vidēji 193 stundas, un tas nesamazinās jau pāris gadus. Uzmanību piesaista arī administratīvās izmaksas, kas nepieciešamas, lai iekasētu 100 eiro nodokļu veidā - Latvijā tie ir 1,43 eiro. Savukārt Lietuvā šī summa ir 0,90 eiro, bet Igaunijā - vien 0,40 eiro, kā 6K apstiprina Igaunijas ieņēmumu dienesta pārstāve Mailina Āsmē.

Komentējot šos datus, K. AugstkalneJaunbērziņa norāda: «Ikviens Latvijas iedzīvotājs jau iegaumējis viegli uztveramo frāzi, ka Igaunijā ir trīs reizes mazāk VID darbinieku nekā Latvijā. Taču to cilvēku skaits, kuri pētījuši situāciju, padziļināti interesējušies un izpratuši, ka šāds salīdzinājums ir neadekvāts un populistisks, ir uz pirkstiem saskaitāms. Iespējams, tas ir tāpēc, ka pētīt atšķirības abu administrāciju darbā un uzbūvē ir daudz nogurdinošāk nekā iegaumēt vienu teikumu.»

Kādas tad ir galvenās funkciju un uzdevumu atšķirības starp Latvijas un Igaunijas ieņēmumu dienestiem? Šo jautājumu 6K uzdeva D. ReiznieceiOzolai. Viņas padomnieka Arno Pjatkina atsūtītā atbilde gan izskaidro vien to, kāpēc Igaunijas ieņēmumu dienestā ir par trešdaļu mazāk darbinieku un tā darbības nodrošināšanai tiek tērēts divarpus reižu mazāk naudas (Latvijā 2016. gadā VID uzturēšana izmaksāja 113,4 miljonus eiro, savukārt Igaunijas ieņēmumu dienesta budžets bija 42 miljoni eiro).

«Galvenās atšķirības starp Latvijas un Igaunijas ieņēmumu dienestiem ietekmē valsts platība un teritoriālais izvietojums (Latvijas ārējā robeža ir gandrīz divtik gara), Latvijā ir 23 muitas kontroles punkti, savukārt Igaunijā - tikai 11. Jāņem vērā arī fakts, ka Latvijai ir ārējā robeža ne tikai ar Krievijas Federāciju, bet arī ar Baltkrievijas Republiku, no kuras daudzos gadījumos ienāk liels apjoms nelegālo cigarešu, un mūsu valsti bieži vien izmanto kā tranzītvalsti. Jāuzsver, ka VID ir tuvāk klientiem - Latvijā ir 27 Valsts ieņēmumu dienesta klientu apkalpošanas centri, savukārt Igaunijā gandrīz uz pusi mazāk - 16,» skaidrots finanšu ministres padomnieka atsūtītajās atbildēs.

VID jaunā ģenerāldirektore pirms dažām dienām paziņoja, ka līdz gada beigām iestādē par 550 jeb aptuveni 15 procentiem tikšot samazināts štata vietu skaits, savukārt D. ReiznieceOzola 6K norāda, ka VID reorganizācijas darba kārtībā joprojām atrodas jau pieminētā VID Finanšu un Muitas policijas apvienošana, kā arī izmeklēšanas funkciju deleģēšana VID Iekšējās drošības dienestam.

Tomēr bažas par to, vai VID strādā efektīvi, rada arī fakts, ka Igaunijā, kurā ir par aptuveni pusmiljonu mazāk iedzīvotāju nekā Latvijā, valsts budžeta ieņēmumi ir par vairāk nekā miljardu eiro lielāki. Latvijā pērn, pēc Valsts kases operatīvajiem datiem, tie bija 7,3 miljardi eiro, bet Igaunijā - 8,6 miljardi eiro. Abos gadījumos minētajās summās neietilpst pašvaldību budžeti. Bijusī VID ģenerāldirektore Ināra Pētersone pavasarī savā vēstulē sabiedrībai norādīja, ka nodokļu ieņēmumus ietekmējot daudz vairāk faktoru nekā tikai bieži piesauktais ēnu ekonomikas īpatsvars: «Vispirms ir jāvērtē uzņēmējdarbības vide kopumā, tajā skaitā - nodokļu politika. Iekasēto nodokļu apjomu ļoti tieši ietekmē nodokļu veidi, nodokļu bāze, nodokļu likmes, nodokļu atlaides un atvieglojumi, kā arī dažādi izņēmumi.»

Salīdzinot Latvijā un Igaunijā pieņemtās nodokļu likmes, secināms, ka atšķirības nav tik būtiskas, lai radītu miljarda starpību valsts budžeta ieņēmumos. Kāpēc tad ar nodokļu iekasēšanu kaimiņiem veicas daudz labāk - nodokļu ieņēmumi pret iekšzemes kopproduktu (IKP) ir par vidēji septiņiem procentiem lielāki nekā mūsu valstī, un budžeta ieņēmumu maks ir krietni biezāks nekā Latvijā?

Iespējamos iemeslus izskaidro 2015. gadā Latvijā veikta OECD pētījuma rezultāti - Latvijā esot lielākā sabiedrības nevienlīdzība, salīdzinot ar citām OECD dalībvalstīm, un liela daļa iedzīvotāju pakļauti nabadzības riskam. Turklāt «nodokļu struktūra ir aplama, kropļojoši liels nodokļu slogs ir darbaspēkam. Iedzīvotājiem ar maziem ienākumiem nodokļu slogs ir īpaši augsts un veicina paaugstinātu bezdarba līmeni ilgtermiņā.» Tas nozīmē, ka vidējā pirktspēja un līdz ar to arī nodokļu devums ir mazāks nekā citās valstīs, tostarp - Igaunijā.

Otrkārt, ēnu ekonomikas indekss, kas Latvijā ilgstoši saglabājas pusotru reizi lielāks nekā Igaunijā, liecina Rīgas Ekonomikas augstskolas pētījums par 2009.-2015. gadu. 2014. gadā Latvijā ēnu ekonomikas indekss bija 23,5 procenti no IKP, savukārt Igaunijā - 13,2 procenti.

Tādējādi veidojas situācija, ka Igaunija, pat ar visu to, ka tās IKP ir par četriem miljardiem eiro mazāks nekā Latvijā, valstij gūst lielāku pienesumu nodokļu veidā. Atsevišķi uzņēmēji jau iepriekš izteikušies, ka Igaunijas iedzīvotājiem ir pozitīvāka attieksme pret nodokļu maksāšanu, ko lielā mērā veicina arī valsts dienestu darba metodes - nevis represīvas, bet sadarbību veicinošas.