Gan Citadeles, gan Zolitūdes lietā ir notikumi ar neatgriezeniskām sekām – tātad nav jāgaida, ka parlamentārā izmeklēšanas komisija varētu atgriezt Citadeles banku valstij. Banka ir pārdota ar visām ķidām. Tāpat izmeklēšanas komisija nevar atdot atpakaļ dzīvību 54 zem lielveikala Maxima sabrukušā jumta bojāgājušajiem. Tāpat parlamentārajai izmeklēšanas komisijai nav jādublē tiesībsargājošo iestāžu vai ekspertu izmeklēšana. Tas, kas no šīm divām komisijām būtu sagaidāms, ir paraudzīšanās caur likumdevēja prizmu – varbūt ir kādi likumi, kas jālabo. Lai tiktu skaidrībā ar kādu lietu, parlamentārās izmeklēšanas komisijām ir visplašākās iespējas – tās var uzaicināt un uzklausīt jebkuru personu, pieaicināt lietpratējus, veikt revīzijas.

Parlamentāro komisiju paradokss ir tāds, ka to izveidošanas iniciatīva gandrīz vienmēr nāk no opozīcijas, taču komisijā strādā visu partiju pārstāvji. Valdošo partiju pārstāvju uzdevumi ir pretēji opozīcijai, tāpēc viņi cenšas komisijas darbu sabotēt un devalvēt. Paredzams, ka kaut kas līdzīgs sagaidāms arī ar jaunajām divām komisijām – īpaši jau ar Citadeles komisiju. Bankas pārdošanas lietu valdošie uztver kā laimīgi aizbraukušu vilcienu un negrib par to neko vairs ne dzirdēt, ne zināt – banka ir pārdota, otkats saņemts un sadalīts tā, ka neviens nesaprata, kur, kas, kam un cik. Ķer nu vēju! Taču opozīcija parlamentārajā komisijā cels visus papīrus augšā, uzdos nepatīkamus jautājumus – kā tādas apnicīgas mušas. Tomēr maz ticams, ka no šīs komisijas darba varētu rasties kādas dižas ierosmes jaunu likumu pieņemšanai vai esošo grozīšanai.

Vairāk sausā atlikuma varētu cerēt ieraudzīt no Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas komisijas, kas tapusi pēc Saeimas deputātu Artusa Kaimiņa (LRA) un Regīnas Ločmeles-Luņovas (Saskaņa) ierosmes. Aizvadītā gada laikā kopš Zolitūdes traģēdijas likumos ir šis tas jauns uzradies, taču ar to ir stipri par maz, lai varētu teikt, ka likumdevējs ir paveicis visu no tā atkarīgo, lai nākotnē tādas traģēdijas vairs neatkārtotos. Ir pieņemts Būvniecības likums un virkne ar to saistītu Ministru kabineta lēmumu. Nedaudz ir pasperti šādi tādi soļi, lai pastiprinātu administratīvo un kriminālatbildību par būvniecības normu pārkāpumiem. Tas arī pagaidām viss.

Bet nejēdzību komplekss būvniecības nozarē ir daudz plašāks. Kā pirms gada sacīja Valsts prezidents Andris Bērziņš, vaina ir sistēmā. Gada laikā šai greizajai sistēmai nekas nav noticis – kā tā pastāvēja, tā pastāv šobaltdien.

Galvenie sistēmiskie defekti ir acīmredzami un vispārzināmi – banku un būvniecības biznesa lobiji ir izstūmuši cauri daudz likumdošanas un būvnormatīvu pārveižu, kas palētina būvēšanu un samazina drošību. Ir vājināta būvju uzraudzība, likvidējot iestādes vai apcērpot tām finansējumu.

Valsts un pašvaldību pasūtījumu jomā pastāv astoņkājis – virkne firmu, kuras vienmēr uzvar konkursos, kuras pašas neko nebūvē, bet pieņem darbā apakšuzņēmējus. Pēc tam beztiesīgos un izmisušos apakšuzņēmējus uzmet, tiem nesamaksājot vai samaksājot mazāk, nekā līgts, bet kādu ķibeļu vai avāriju gadījumā tiem uzgrūž atbildību. Un tā tas turpinās un atkārtojas gadu gadiem.

Pagalam greiza ir arī pasūtījumu politika, kur priekšroka tiek tam piedāvājumam, kas ir vislētākais. Lētas un vienlaikus drošas būves nemēdz būt.

Ja parlamentārās izmeklēšanas komisijas darba rezultātā tiks radīts kaut sīks smilšu graudiņš, kas šai iesīkstējušajai sistēmai izbojās ieeļļotos zobratus, tas jau arī būs ļoti vērtīgs sasniegums un komisija nebūs nodokļu maksātāju maizi velti ēdusi.

Māris Krautmanis / NRA.lv