«Viennozīmīgi, skaidri un nepārprotami. Mūsu uzdevums un sūtība ir rīkoties un dzīvot tā, lai šis pants nekad netiek mainīts, lai Latvija būtu vienota, nedalāma un pašapzinīga valsts nelokāmā gribā būt neatkarīgai un stiprai savā dažādībā,» turpināja prezidents.

Kas gan Andri Bērziņu varēja mudināt sākt savu svinīgo uzrunu tieši ar šiem vārdiem? Vai lai tikai izklausītos patētiski, kā tas augstos svētkos piedien? Nē, Andra Bērziņa runām un izteikumiem var pārmest visu ko, tikai ne tukšumu. Ja viņš ver muti vaļā, tad tam ir kāda jēga. Diemžēl ir apstākļi, kas liecina, ka valsts pamatlikuma it kā pašsaprotamās domas ne katram ir skaidras un tāpēc der tās atkārtot vēl un vēl.

Prezidentu, tāpat kā ikvienu Latvijas patriotu, satrauc ģeopolitiskā situācija un iespējamie notikumu tālākās attīstības scenāriji. Krievijas agresīvā politika kļūst aizvien bezkaunīgāka – tā viegli atņēma Ukrainai Krimu un atbalsta separātistus Ukrainas dienvidaustrumos. Šādi gājieni nebūtu tik viegli iespējami, ja Ukrainas valsts vara būtu stipra. Taču Ukrainā bija sākušās politiskas jukas, kuras Vladimira Putina režīms veikli izmantoja.

Ukrainas piemērs rāda, ka agresija ne vienmēr nozīmē klaju armijas iebrukumu – Ukrainā ieradās «zaļie cilvēciņi», bet ej sazini, kādas vēl ietekmēšanas, sagrābšanas metodes ir izdomājis kaimiņvalsts militārais un specdienestu sātaniski radošais gars? Zināma lieta, ka Krievijas iecienīta metode ir veidot kādus anklāvus, «neatkarīgas republikas», atšķeltas teritorijas no valstīm, pamatojot savas tieksmes ar nepieciešamību aizstāvēt tautiešus vai Krievijas draugus. Tā jau ir radušās tādas «valstis», kā Piedņestra, Abhāzija, Dienvidosetija. Raugoties uz Latvijas karti, viņi jau ar cirkuļiem nomēra, kur ķīlēt augšā kādu Krāslavas Tautas republiku, Latgales Tautas republiku vai varbūt Ķengaraga – Ziepniekkalna brīvpilsētu. No šodienas viedokļa var šķist, ka nekas tāds nevar notikt, taču gruzīniem, ukraiņiem un moldāviem arī kādreiz pat murgainākajos sapņos nevarēja ienākt prātā, ka viņu zemē var notikt kas tāds, kā notika.

Latvija, tāpat, kā gandrīz jebkura valsts pasaulē, nav viendabīga – ir atšķirības gan starp latviešiem, gan citu tautību cilvēkiem, tāpat atšķiras kurzemnieki no latgaliešiem un rīdziniekiem. Pēc «skaldi un valdi» principa un liekot lietā provokācijas, var sašķelt jebko – pat visdraudzīgākās un mierā dzīvojošas sabiedrības. Latviešiem kā acuraugs jāsargā pašreizējais etniskais miers, reliģiju savstarpējā tolerance, separātisku vēlmju neeksistēšana. Taču tur, kur pastāv atšķirības un dažādas intereses, vienmēr pastāv risks, ka kādā nākamajā vēstures pagriezienā šīs atšķirības var pāraugt pretrunās, kas tiek risinātas brutāli. Ja ko tik dumju kādreiz pieļaus Latvijas vara, Krievija tūdaļ būs klāt ar savu «palīdzību».

Satversmes pirmo četru pantu izpratne nesen kļuva aktuāla arī iekšpolitiski, turklāt pagalam kaunpilnā veidolā – vecās Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, jaunās Saeimas deputātu svinīgos solījumus noklausoties, neatzina par gana labu esam Jura Viļuma svinīgo solījumu, kuru viņš teica latgaliešu, nevis «tīrā» latviešu valodā. Pēc tam gan misēklis tika labots un Viļumam deputāta mandāts apstiprināts.

Šis atgadījums jau ir aizmirsināts, prasmīgi nepamanināts, taču tas ir skandāls. Ja pat valsts visaugstākajām amatpersonām ausīs griež latgaliešu valoda, tad tur kaut kas nav kārtībā ar Satversmes pantu izpratni – Latgale viņiem tāda kā zemāka, vērā neņemama nomale, bet latgaliešu valoda – lauku valoda vai svešvaloda. Paši tad viņi jūtas cēlāki un pārāki. Acīmredzot no šādas smalko Rīgas kungu attieksmes rodas tas, ka Latgale ir ekonomiski depresīvs reģions. Filologi varbūt var vēl pastrīdēties, vai latgaliešu valoda ir dialekts vai valoda, taču Satversmes gaismā vislabāko skaidrojumu ir sniedzis jurists Egils Levits: «4. pantā lietotajā jēdzienā «latviešu valoda» ietilpst arī latgaliešu valoda kā latviešu valodas paveids.»

Cerams, ka jaunā Saeima un valdība neies 11. Saeimas laika kļūdainās takas ar augstprātīgu attieksmi pret reģioniem un pašvaldībām kopumā. Valdība nav pašvaldību priekšnieks, bet sadarbības partneris. Ja valdība un parlaments ignorēs pašvaldību vajadzības, tad nomalēs veidosies aizvainojums un piemērota vide, kurā var savairoties visnešķīstāko sērgu mikrobi, pat «zaļos cilvēciņus» ieskaitot.

Māris Krautmanis / NRA.lv