Šekspīrs šonedēļ man bija prātā arī visnotaļ tieša iemesla dēļ. Zināju, ka to nevajag darīt, bet klasiķa 450. jubilejas gadā kārtējo reizi uzkāpu uz grābekļa, kura nosaukums ir Šekspīra darbu latviešu tulkojumi. Neesmu pirmo dienu ar pīpi uz jumta, zinu jau sen, ka latviskais Šekspīrs, kas atrodams pirms pusgadsimta izdoto rakstu sējumos, ir kaut kas, maigi izsakoties, pabriesmīgs. Tomēr īpašā krāšņumā ar to saduras katrs, kam kaut kāda iemesla dēļ nākas saskarties ar dažādu lielā Viljama citātu tulkošanu. Man šajā ziņā nepaveicās intervēt pazīstamo Šekspīra interpretu, Eiropas režijas zvaigzni Luku Persevalu, kurš uz Rīgu bija atvedis savu Makbetu. Protams, sarunā viņš dāsni skandēja Makbetu oriģinālā. Dabiski, ka, naivi mēģinot atrast attiecīgo vietu tulkojumā (vai varbūt atdzejojumā?), nācās secināt – attiecīgās frāzes jātulko pašam, citādi lasītāji padomās, ka cienījamais režisors runājis tikpat savādi kā Dānijas kroņprincis Hamlets. Oficiālais tulkojums ir tik aptuvens, tik novecojis, tik dīvains, ka tas vienkārši būtu jāaizliedz ar likumu.

Rakos pa rakstiem, cīnījos ar lielo Šekspīru oriģinālā un domāju – mēs allaž uzsveram, ka esam kultūras tauta, lielāmies, ka pasaules kultūras dižgari ir pieejami latviešu valodā, bet varbūt latviešu valodas asinsrites uzlabošanai laiku pa laikam šos tulkojumus pienāktos atjaunot. Ir ļoti viegli atkārtoti producēt pusgadsimtu vecus vai pat vēl vecākus tekstus novecojušā klamzīgā valodā, tomēr normālu valstu politika šajā jautājumā ir laiku pa laikam radīt jaunus tulkojumus. Citviet, kur darbojas bagātas izdevniecības, to pat nedara ar valsts, bet gan privātās iniciatīvas atbalstu. Godīgi sakot, ir pat kauns runāt par Šekspīra 450. jubileju Latvijā, ja viņa lugu tulkojumi šķiet tik nesaprotami, ka mūsdienās tos nav iespējams normāli izlasīt.

Jauni tulkojumi un atdzejojumi vienmēr bijuši valodas spēka apliecinājums, bet, lai valoda būtu spēcīga ne tikai vārdos un priekšvēlēšanu solījumos, tā ir jāstiprina ar nopietnām un attīstošām programmām. Bet tās pie mums laikam uzskata par izpildītām, ja uz ceļa zīmēm parādās latīņu burtiem rakstītas norādes Pskov vai Moskva Pleskavas un Maskavas vietā. Tikai nestāstiet, ka tā ir likuši rak-stīt Briseles onkuļi ar savām visuresošajām direktīvām. Neko tādu neesmu manījis citviet Eiropā.

Vēl viena satraucoša ziņa klasiķa stilā šonedēļ pienāca no Viljandi Igaunijā. Atceros, kad pirms dažiem gadiem līdzīga apšaude notika Somijā, mūsu zibensžurnālisti kā kūkas smilšu kastē cepa virsrakstus – Skolu apšaudes tuvojas Latvijai! Tagad pēc notikumu loģikas virsrakstiem būtu jāvēsta – apšaude skolā tikai nieka 200 kilometrus no Rīgas.

Šekspīra cienīgu kaislību apvējota ir arī Laikmetīgās mākslas muzeja nu jau pietiekami ilgmūžīgā neesamības vēsture. Šonedēļ arī tajā vērojams jauns pavērsiens. Muzeju cels par privātiem līdzekļiem, piesaistot Eiropas naudu, līdz ar to vietējiem interneta troļļiem un valsts naudas ekonomētājiem uz kultūra rēķina ierastās taupības dziesmas vārdi būs atņemti. Tomēr droši var paredzēt – biedējoši biedinošais vārdu savienojums Laikmetīgās mākslas muzejs tuvāko nedēļu un mēnešu laikā būs mūsu mediju dienaskārtībā un repertuārā. Uz šī fona kaut kur aizkrāsnē nepamanīta paliek sirsnīgā vēsts par to, ka valdība klusi un mierīgi nolēmusi papildus piešķirt Rīgas pils aprīkojuma un mēbeļu restaurācijai, jaunu reprezentācijas mēbeļu izgatavošanai pēc analoga un to iegādes izdevumiem 9,136 miljonus eiro. Var jau būt, ka piešķīruma formulējums ir tik sarežģīts, ka neviens nav sapratis, kam šī nauda tiek piešķirta? Jācer vien, ka smalkās kušetītes, uz kurām zvilnot politikas smagsvari varēs debatēt par Latvijas politiskajām nostādnēm, netiks iepirktas pēc IKEA kataloga kā lētākais iespējamais piedāvājums.

Arno Jundze / NRA.lv