Proti, nosodīti par politisko cinismu, par karu, par starptautisko normu ignorēšanu,… tiek tikai oponenti, lai arī savējie nav neko daudz labāki. Turklāt, neskatoties uz to, ka situācijas raksturojumam tikuši lietoti viskategoriskākie apzīmējumi (aukstais karš, okupācija, ienaidnieki, piektā kolonna,…), reālā darbība iepretī šo apzīmējumu jēgai izskatās bezprincipiāla un gļēva. Kā anekdotē par Obamu. ASV valsts sekretārs: «Prezidenta kungs, krievi iebrūk Aļaskā!» Obama: «Nu tad steidzami iekļaujiet melnajā sarakstā vēl četrus viņējos.» Turklāt šajos sarakstos visi liek nevis galvenos situācijas veidotājus, bet trešā vai piektā ešelona cilvēkus. Principiālu politiku aizvieto sabiedriskās attieksmes veidošana. Cilvēki pamatā tiek sodīti ne tik daudz par noteiktas politikas radīšanu, cik par viedokļiem, kas atbalsta šo politiku. Manā uztverē tā ir tikai cenzūra. Tā vietā, lai atbilstoši situācijai mainītu savu politiku un panāktu, ka tā reāli ietekmē oponenta attieksmi, tiek revidēti ļaudis, teiksim, mākslas aprindās. Lai arī labi zināms, ka šo ļaužu pamatmasai patīk būt oficiālās varas angažētai. Vai runāt par Krieviju, vai par Latviju. Vai tiešām pievērt ruporus ir svarīgāk nekā nomainīt oratorus? Vai tiešām nav jāpūlas padarīt savus (!) oratorus (politikas autorus) efektīvākus par viņējiem? Lietuvas sašķidrinātās gāzes terminālis ir nesalīdzināmi būtiskāks Lietuvas ārpolitikas (!) panākums, nekā pret politiskā ziņā sīkiem Krievijas gariņiem vērstā Latvijas «bardzība». Bet tāda laikam ir mūsdienu politkorektuma izpratnes ideoloģija – būt principiāliem, tramdot privātpersonas, un vienlaikus izplūst totālā padevībā globālu vai kontinentālu resursu, naudas, interešu,… dēļ.

Turklāt – ir politikas valoda un ir nepolitikas valoda. Pa vidu surogāts – propagandas valoda. Runāt politikas valodā nenozīmē lēkāt pakaļ katrai krievu blusai, bet artikulēti definēt politiku principā. Taču, ja melnie saraksti nav konsekventas politikas elements, bet tikai nepieņemamu viedokļu izlietne, tad tas liecina, ka ārpolitika sākusi nodarboties ar matu skaldīšanu. Turklāt politiskā valoda šobrīd lielā mērā ir ienaida valoda. Tā vēl nav politikas pamatvaloda ( tā ir interneta komentāru pamatvaloda), bet – kādu tad valodu pērk politiķi savām priekšvēlēšanu kampaņām? Pamatā tā ir «svešosavējo», tā ir ienaida valoda. Valoda no tā paša plaukta, kurā stāv Valērijas, Kobzona, Timošenko, Žirinovska vai Ohlobistina izteikumi. Ij politiķu, ij mediju vidē šī valoda tiek pieņemta bez jūtama nosodījuma.

Tostarp arī ar monarhistu («esmu pārliecināts, ka aziātismu nekas cits neietekmē») Ivanu Ohlobistinu, kurš uzskata, ka visu tautu, izņemot krievus, nacionālā ideja ir pasaules kundzība, un tāpēc Krievijas nacionālā ideja ir «nepieļaut citu tautu nacionālo ideju īstenošanos», manuprāt, jātiek galā organizējošā politikas, nevis ienaida valodā.

Diemžēl (Latvijas) politiķi dod priekšroku runāšanai nepolitikas valodā. Proti –tie runā nevis kā būtnes, kurām jāorganizē sabiedrība, bet kā indivīdi, kuriem svarīgāks privātais komforts un krēsls. Tāpēc kaislību uzkurināšana izdevīgāka par līdzsvaru. Tāpēc manipulēšana un tehnoloģijas svarīgākas par īstenības atklāsmi. Tāpēc ienaidnieka radīšana svarīgāka par ienaida novēršanu. Bet, ja politiķis pilnā mērā saplūst ar mums – nepolitiķiem, ja statuss viņam ir tikai pašmērķis, bet konjunktūra – valodas noteicēja, tad gudri cilvēki teic, ka «politiskās valodas» pilnvaras tikušas apturētas un mums ir darīšana ar «politikas galu». Valsts stāv uz vietas, un sabiedrība nespēj pacelties pār esošo. Nekādā ziņā nav jāatceļ persona non grata statuss. Bet ir jāizslēdz šā jēdziena devalvācija, spekulēšana ar to. Vismaz politikas līmenī būtu vēlams nevis grābstīties, bet trāpīt allaž precīzi un politiski iespaidīgi.

Viktors Avotiņš / NRA.lv