Jo viņas spēja pastāvēt ilgās destruktīvās darba attiecībās ar vairākiem biroja vadītājiem ir atklājusi valsts augstākās varas nespēju operatīvi un kvalificēti risināt kadru standartsituācijas (manuprāt) speciālās iestādēs. Man šķiet, ka šis «stāsts» jau kā tāds skaidrāk par skaidru atklāj gan to, ka par biroja neatkarību nav lielas jēgas runāt, gan arī to, cik daudz patiesas patstāvības bijis biroja vadītājiem, pieņemot pat elementārus, it kā tikai viņu kompetencē esošus lēmumus. Tiesa, premjerministri un ministri mums ir politiskas personas, taču līdz šim tie (manuprāt) nav spējuši būt ne biroja iekšējās stabilitātes, ne politiskās neatkarības garanti. Arī tāpēc ir aplam attālināt biroju no augstākās varas acīm.

Jo, lai cik labi nodomi attieksmē pret KNAB būtu Iekšlietu ministrijai, nonācis tās pārraudzībā, birojs tik vai tā formāli tiktu nolikts varas hierarhijā vairākus pakāpienus zemāk. Un, tā kā koalīcijas padome mums nekur netaisās pazust un netaisās nekur izgaist premjera ietekme uz ministriem, tiktu veikta vien mākslīga pastarpināšanās. Premjera galvas sāpes padarītas par ministra galvas sāpēm. Proti – KNAB būtu ne tikai politiski angažēts, bet arī iemīcīts birokrātiskajā sistēmā, no kuras tam it kā būtu jāstāv pēc iespējas savrup. Var gan salikt visvisādas normatīvas stutes, kuras apliecina biroja patstāvību un reglamentē ministrijas kompetenci (piemēram, tiesības neklausīt premjerministru, ja tā ar KNAB saistītās prasības ir neadekvātas). Tomēr, ja vien labi atceros, šī atkal uzpeldējusī ideja savulaik tika noraidīta arī tāpēc, ka tad saradīšoties pārāk daudz galvu, kas gribēšot grozīt KNAB kaklu. Principā piekrītu Aleksejam Loskutovam: «KNAB pakļaušana Iekšlietu ministrijai apdraudētu KNAB efektīvu darbību un būtu absurda, jo politisko partiju finansēšanas un pirmsvēlēšanu izdevumu kontrole, kā arī likuma par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā ievērošanas uzraudzība nav Iekšlietu ministrijas kompetencē.» (sk. LETA, 10.09.2014.)

Savukārt spekulācijas ar to, ka ministrija varētu būt efektīvāks biroja pārraugs nekā premjerministrs, mani rosina domāt tikai par adekvātu un KNAB misijai pēc būtības atbilstoša (nevis valdībai vai koalīcijai «derīga», «vajadzīga») biroja vadītāja izvēli. Ja koalīcija grib biroja vadībā redzēt «politisku cilvēku», tās prioritāte, protams, būs «efektīva pārraudzība». Bet, ja koalīcijai rūp korupcijas apkarošana, tad prioritāte būs visos aspektos efektīvs biroja darbības nodrošinājums un tā aizsardzība no partijiskas ietekmes.

Izlasīju arī dažādus viedokļus par Jaroslava Streļčenoka iecerētajiem pārkārtojumiem birojā. Ne man spriest, cik lielā mērā šie pārkārtojumi vairos korupcijas novēršanas un apkarošanas efektivitāti, bet, velkot ar pirkstu nopakaļ tam, kas publiski vēstīts par biroja struktūras izmaiņām, man šķiet, ka tās zināmā mērā iespaidojis tieši līdzšinējo pārraugu un ekspertu grupu veidojošo institūciju (TM, IeM, ĢP, DP, VK) inertums attieksmē pret situāciju birojā vai pat dalība destrukcijā. Šī attieksme, manuprāt, bijusi: «Ķepurojies, puis, pats, mēs paskatīsimies, kā tev ies, un rīkosimies, kā vējš pūtīs.» Dabiski, ka šādā situācijā ikviens vadītājs tieksies ar legāliem līdzekļiem veidot iestādes struktūru un koncentrēt vadību tā, lai gūtu maksimālu iespēju tikt galā ar iespējamām problēmām pats. Bez cerībām uz pseidopārraugu sapratni un reālu atbalstu.

Un – nav nemaz grūti pieņemt, ka eksperti piedāvā izkausēt biroju kā cukuru tējā. Distancēt no augstākā varas ešelona iekšlietu jomas kompetencē. Jo, pirms lemt, kur tieši likt biroju, ekspertiem būtu vismaz sev jāatbild uz šādiem jautājumiem: - vai politisks atbalsts birojam varas augšējos slāņos nav fikcija; - vai biroja politiskā un operatīvā neatkarība tiek garantēta, izmeklējot darbības arī visaugstākajos varas līmeņos; - vai birojam ir pietiekamas pilnvaras cīņā ar institucionālo (t.sk. parlamentāro) korupciju…

Viktors Avotiņš / NRA.lv