Krievijas prezidenta Vladimira Putina un Ukrainas prezidenta Petro Porošenko tikšanās Minskā ir bijusi bez rezultāta, un nākamā paredzētā abu prezidentu tikšanās Turcijā nenotiek, jo Porošenko paziņojis, ka jaunajos apstākļos, kad Krievija veic intervenci Ukrainas dienvidaustrumos, viņš nevar doties projām no valsts un viņam jāpaliek Kijevā.

Vācijas Kancleres Angelas Merkeles centieni uzstāties par abu pušu mierinātāju vismaz pagaidām nesekmējas. Viņa jau iepriekš teica, ka par Minskas tikšanos neesot jālolo pārmērīgas cerības. Tad nu realitāte izrādās vēl daudz drūmāka. Putina kārtējie gājieni ir hiperagresīvi, notikumu skaidrojums – klaji melīgs.

No Rietumu puses raugoties ir pat grūti izprast, kāpēc Putinam vajag stāstīt, ka Krievija neesot iesaistīta karā, ka attiecības starp Kijevas varu un dienvidaustrumu kaujiniekiem esot Ukrainas iekšējā lieta. Vēl pirms lielā pretuzbrukuma un Novoazovskas nonākšanas separātistu rokās, Pleskavas zemes klēpī tika guldīti Luhanskā kritušie Krievijas desantnieki. Ko tur vairs būtu liegties?

Taču Krievija ir savdabīga zeme un tās vadoņu rīcības loģika ne vienmēr ir parastā loģika. Rietumos Putinu dēvē par autoritāru, totalitāru, nedemokrātisku, taču tas ir pārāk vienkāršoti. Putins joprojām nav uzurpējis visu varu, nav atcēlis partijas un vēlēšanas, viņam joprojām rūp savs reitings, joprojām pastāv arī Federācijas Padome, kas 25. jūnijā atcēla savu iepriekš pieņemto lēmumu dot Putinam tiesības ievest Ukrainā Krievijas karaspēku. Ja Putins atklāti teiks, ka pavēlējis armijai iebrukt Ukrainā, tas būtu Krievijas Konstitūcijas pārkāpums. Šāds pārkāpums var draudēt ar impīčmenta procedūras uzsākšanu. Lai gan Valsts domē Putinam nav pretinieku un impīčments draud tikai teorētiski, Putinam patīk juridiska glance – lai neviens un nekad viņam nevarētu bāzt acīs, ka viņš pārkāpis svēto Krievijas pamatlikumu. Savukārt tas, ka viņš melo visai pasaulei un noliedz acīmredzamo, nav nekāds grēks – Rietumus drīkst čakarēt un par to viņš izpelnās atzinību. Ar dziļus sapratni un atbalstu Krievijas sabiedrība raudzījās, kā vienā dienā Putins dievojās, ka „zaļie cilvēciņi” jeb „pieklājīgie cilvēki” Krimā nav ieradušies ar viņa ziņu. Bet jau nākamajā brīdī Putins vairs nenoliedza, ka cilvēciņu operācija bija Krievijas pirksts.

Putinam joprojām rūp viņa reitings, viņam patīk būt populāram. Lielā popularitāte viņu spārno veikt dižus varas darbus. Pēdējā laikā viņa popularitāte sāka kristies. Levadas centrs konstatējis kritumu par trim procentpunktiem – no 87%, kas bija rekords, uz 84%. Levadas centra datiem Kremlī neuzticas, taču šajā gadījumā droši vien nevienam nav pamata domāt, ka krituma nav. Reitinga kritumu Kremlī visticamāk skaidro nevis ar to, ka sabiedrība būtu kļuvusi īgna par Putina agresīvo ārpolitiku, bet tieši otrādi – par pārāk mazu agresivitāti. Televīzijā katru dienu rādīja, ka „Kijevas hunta” bombardē mierīgos iedzīvotājus... Bet, kur tad Putins? Putins neiet palīgā. Tagad, kad dienvidaustrumu separātisti sākuši panākumiem bagātu pretuzbrukumu, ieņemta Novoazovska, pasaules mediji un NATO amatpersonas ziņo, ka bruņutehnika nāk no Krievijas Ukrainā platā straumē, Putinam vairs nevar pārmest, ka tautieši pamesti novārtā.

Tajā pat laikā lielākā sabiedrības daļa, ja tai vaicās: „Vai jūs gribat, lai jūsu dēls mirst karā pret Ukrainu?”, atbildēs ar „nē”. Doma par Krievijas tiešu iesaistīšanos karā, nepavisam nav populāra. Tad nu Putinam un viņu balstošajai propagandai spīdoši izdodas vienlaikus dažādām auditorijām ar vieniem un tiem pašiem vārdiem pavēstīt to, ko tās vēlas dzirdēt. Un reitings droši vien atkal kāps.

Ukrainas sižetos šī nav pirmā reize, kad pasaule jau sāk atviegloti nopūsties, parādās it kā priekšnoteikumi mierīgiem risinājumiem, bet tad uzreiz notikumi sāk spēji virknēties pēc vissliktākā scenārija. Ir analītiķi, kas šo sakarību ievērojuši un saka, ka, ja Minskā būtu panāktas kādas vienošanās, tad būtu vēl baisāk – tās jau pēc dažām stundām tiktu lauztas. Tāpēc pat labi, ka nav bijis vienošanos.

Jo Putinam patīk spēlēt pokeru traki, agresīvi, negaidīti – lai pretinieks ir šokēts un pārsteigumā par krieva nekaunību sataisa atkal un atkal jaunas kļūdas.

Dienvidaustrumu karotāju pretuzbrukums, kurā Krievija liedzas esam iesaistīta, ir izraisījusi reakciju Rietumos, un pēc Lietuvas ierosmes ceturtdien tika sasaukta ANO Drošības padomes sēde. Notiek arī ES dalībvalstu ārlietu ministru sanāksme un citas tikšanās, nākamnedēļ būs NATO samits.

Interesanti ir ASV prezidenta Baraka Obamas izteikumi. No vienas puses viņš it kā nikni nosoda Krieviju, norāda, ka tā ir atbildīga par vardarbību Ukrainā. „Krievija apmāca, apbruņo, finansē separātistus Ukrainā, ko skaidri pierāda Krievijas bruņoto spēku attēli Ukrainas teritorijā,” teica Obama. Taču tas nav gluži tas pats, ja Obama sacītu, ka Krievija iebrukusi Ukrainā.

Obama izslēdz iespēju, ka ASV varētu militāri iejaukties konfliktā.

Kas Latvijai no visa tā?

Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ceturtdien mikroblogošanas vietnē „Twitter” paziņoja: „Tas ir karš,” un izteicās, ka ANO Drošības padomei Krievijas invāzija jāuzskata par agresiju. Kamēr Rinkevičs tvītoja, Lietuva oficiāli ierosināja un ANO Drošības padomes ārkārtas sēde tika sasaukta. Te gan nav mūsu ministram ko pārmest, jo nav jālien Lietuvai priekšā, kad tā grib visādi izrādīties Krievijai kā nedraudzīga.

Mūsu amatpersonas neko daudz pateikt nevar – skan tradicionālie nosodījumi agresijai un mierinājumi latvju tautai, ka mums nekas nedraud, jo Latviju sargā NATO līguma 5. pants – ja kāds agresors uzbrūk kādai no NATO dalībvalstīm, tad viss NATO iet palīgā. Obama tūdaļ apmeklēs Igauniju, bet vēl pirms šīs vizītes no ASV puses Latvijas virzienā ir skanējuši mierinoši vēstījumi, ka alianses partneri mūs nepametīs vientuļus.

Ar militāro drošību viss ir jauki, taču neskaidra nākamība ir ar ekonomiku. Jaunais attiecību eskalācijas vilnis var līdzi nest jaunas Rietumu sankcijas pret Krieviju un jaunus Krievijas pretsitienus – tādus, kā jau īstenotais pārtikas produktu embargo. Līdz šim Latvija drīzāk izbauda Ukrainas konflikta labumus, nekā cieš. Vienīgi piensaimniekiem un autopārvadājumu firmām rūpju bez gala. Taču, ja sankciju karš eskalēsies un skars plašākas sfēras – arī izejvielu tirgu -, tad stāvoklis mainīsies uz sliktu. Latvija gan nekādi nevar ietekmēt situāciju – pie spēles galda ir lielvaras, kombinācijas top Putina, Obamas, Merkeles galvās.

Taču Latvijas valdošajai elitei vakaros, kad nenāk miegs, vajadzētu sākt domāt par veicamajiem pasākumiem, kaut vai teorētiski pieņemot, ko darīt, ja sankcijas vērtīsies plašāk. Un, ko būs darīt Latvijai, ja robeža un jelkāda tirgošanās ar Krieviju aizies ciet pavisam? Pagaidām uz to vēl it kā nevelk, un Rietumvalstu līderi par to, kādas vēl sankcijas tiks izdomātas pret krieviem, runā izvairīgi. Taču, ja notikumi turpinās ritēt tādā mežonīgā tempā, kā pašlaik, un virziens būs uz aizvien lielāku Krievijas un Rietumu attiecību bojāšanos, līdz jaunam aukstajam karam un jaunam dzelzs priekškaram nav nemaz tālu.

Māris Krautmanis / NRA.lv