Šī notikuma iepriekšēja anonsēšana un darba kārtība – Par valsts suverenitātes un teritoriālās integritātes nodrošināšanu – izraisīja dažādus draudīgus minējumus. Tā kā pēc šīs sēdes izplatītie paziņojumi it kā nekādus papildu draudus pasaulei neradīja, daudzi tos uztvēra ar neslēptu atvieglojumu.

Taču vai ir pamats uzskatīt, ka pasaule kļuvusi drošāka un Putins nolēmis pārstāt spēlēties ar uguni? Diemžēl jākonstatē, ka ne uz to pusi. Putins skaidri liek saprast, ka padziļinās konflikts ar Rietumiem un viņš gatavojas tālākai valsts izolācijai. Tas ir ļoti būtisks moments, jo Rietumi acīmredzami cenšas izvairīties no konfrontācijas ar Krieviju un no kaut cik nopietnu sankciju pieņemšanas. Lai arī Krievijas propaganda apgalvo, ka Rietumi darot visu, lai iznīcinātu Krieviju, patiesībā Rietumi vēlas mierīgi dzīvot savu rāmo, pārtikušo dzīvi un par visu vairāk gribētu, lai neviens, tai skaitā Krievija, tai netraucētu šo dzīvi baudīt. Tas nozīmē, ka Rietumi nav ieinteresēti Krieviju kā tādu izolēt. Viņi var būt spiesti to darīt pretēji savām vēlmēm, ja Krievija uzvedas tā, ka nekas cits Rietumiem neatliek. Taču pat notriektais Malaizijas aviolaineris un bezprecedenta katafalku parāde Nīderlandes ielās un laukos vēl negarantē kādas smagākas sankcijas, kā šķita uzreiz pēc traģēdijas.

Tagad jau ikvienam skaidrs, ka pieņemt pret Krieviju sankcijas ES nu ļoooti negrib. Ja tā, tad izvirzās jautājums, kāpēc Putins jau vairākus gadus orientē valsti uz pašizolāciju? Var to uztvert kā vēlmi pastiprināt valsts neatkarību; nodrošināt pašpietiekamību un citādi nosaukt skanīgos vārdos. Var domāt, ka aicinājumi Krievijas bagātniekiem (īpaši amatpersonām) atgriezt savus kapitālus no ārvalstu (ārzonu) bankām atpakaļ dzimtenē ir tāds patriotisks žests, bet to visu var tulkot arī citādi. Mums jābūt gataviem uz pilnīgu sakaru pārtraukšanu ar Rietumiem. Mums ik brīdi jābūt gataviem ieviest savu nacionālo banku norēķinu sistēmu; savu navigācijas sistēmu GLONASS un visu citu savu, no Rietumiem neatkarīgu. Ja kāds zaudēs ārzemēs turēto naudu, tad lai vēlāk neraud – es brīdināju, tāpēc vainojiet vien paši sevi.

Ikviena Putina runa skaidri norāda, ka «mums priekšā stāv lieli darbi, kas var nepatikt Rietumiem», tāpēc sakari ar Rietumiem jāminimizē. Kādi varētu būt šie «lielie darbi», var tikai minēt, bet, izejot no paša Putina paustās pārliecības, ka PSRS sabrukums ir 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa, var nojaust, kādas domas raisās viņa galvā. Ja paklausāmies, ko mūsu prezidentei Vairai Vīķei Freibergai viņš savulaik stāstījis īsajā sarunā, tad skaidrs, ka dzīve padomijā viņam patiesi šķiet atdarināšanas vērta un šī himera par atgriešanos laimīgajā bērnībā, kad gāzētais ūdens maksāja trīs kapeikas, viņa it kā racionālajā prātā ieņem neproporcionāli lielu vietu.

Šie motīvi sasaucas ar drošības padomē minēto frāzi, ka «šobrīd tieši draudi Krievijas suverenitātei nepastāv, jo to nodrošina spēku stratēģiskais līdzsvars». Ar stratēģisko līdzsvaru jāsaprot kodolieroču potenciāls, par kura esamību Putins draudīgi atgādina Rietumiem. Putins ierasti pabiedē, par ko runāja arī VīķeFreiberga, un arī šis fakts liecina, ka pasauli vieglas dienas negaida.

Rietumi ir pieņēmuši nogaidošu un lēnās nospiešanas taktiku. Tiek uzskatīts, ka globālajā cīniņā Putins, par spīti taktiskām uzvarām, galarezultātā uzvarēt nevar. Tāpat kā Hitlers bija nolemts zaudējumam jau pirms tam, kad uzbruka Staļina padomijai. Vēsturiski arī Putins ir nolemts. Taču pagaidām viņa rokās ir iniciatīva un vēl daudz asiņu var tikt izliets, līdz Putina plānu nolemtība kļūs nepārprotama. Latvija diemžēl atrodas ļoti neapskaužamā situācijā, un mūsu valstsvīriem (kādi nu mums tie ir) jārīkojas ļoti piesardzīgi un, galvenais, atbildīgi, lai Latvijas pilsoņu asinis netiktu izlietas un valsts neatkarība netiktu apdraudēta. Bet šāda iespēja jāatceras ik reizi, kad pie sevis (un vēl vairāk – kad skaļi) gribas uzdungot dziesmu mēs sitīsim tos...

Bens Latkovskis / NRA.lv