Einars Repše un līdzgaitnieki plinti vēl krūmos nemetīs, tomēr izredzes izskatās pačābīgi. Ar Ozoliņu tas būtu mazliet citādi – elektorāts vienmēr uzķeras uz trikiem ar komponistiem un sportistiem.

Taču Ozoliņš negrib būt trusītis no cilindra, ar kuru partija gribēja sajūsmināt skatītājus. Ozoliņš ienāca politikā un gribēja piecelties kājās, taču izrādījās, ka griesti par zemiem.

Ingunas Sudrabas partija No sirds Latvijai pašlaik ir iekapsulējusies latentā formā un kļuvusi tikpat kā nemanāma. Kad tad tā grasās spoži parādīties debesjumā – nedēļu pirms vēlēšanām? Bijušās valsts kontrolieres tēls savulaik bija ar milzu potenciālu. Bija laiks, kad šķita, ka pietiks Sudrabai tikai iznākt uz skatuves un viņa varēs pat neko neteikt, kā milzu vēlētāju masas nesīs viņu uz rokām kalnā. Taču kaut kas ir nogājis greizi. Acīmredzot pārāk ilgi Sudraba klīrējās, tā kā nākdama, bet vēl nenākdama. Kad beidzot atnāca, vēlētājam jau bija apnicis gaidīt.

Aināra Šlesera projekts iesaistīt partijā Vienoti Latvijai bijušos ekspremjerus bija ģeniāls, taču ir izgāzies. Ekspremjeri neko nealkst piedalīties pasākumā, daudzi kādreiz populāri bijušie politiķi atceras, ko ēduši, un nojauš, ka, ja bāzīs galvu ārā no ūdens, dabūs pa pieri ar vecām komprām. Daudziem ir cits bizness, cita dzīve, kurā aktīvajai politikai vairs nav vietas un enerģijas.

Tāpat arī Reģionu alianse – tā, kuras saraksta priekšgalā Eiropas Parlamenta vēlēšanās bija Mārtiņš Bondars – neizskatās pēc partijas, kas spētu aizraut elektorātu.

Nevar gan teikt, ka bez problēmām dzīvotu arī Saeimā pārstāvētie politiskie spēki, un visiem ir viena ļoti līdzīga ķibele – ko nosaukt par premjera kandidātu? Vienotībai uz Eiropu projām devies Valdis Dombrovskis, tāpēc nekas neatliek, kā censties uzpumpēt dižu premjeri no tās pašas Laimdotas Straujumas. Vienotība starp citiem jūtas viskomfortablāk – tās rokās ir milzīgs administratīvais resurss, tās rīcībā ir gandrīz viss mirušās Zatlera Reformu partijas trūdošais ķermenis, kuru tā var izmantot kā sava lauciņa mēslojumu.

ZZS it kā būtu virkne spējīgu politiķu, taču nevienam nav tāda kalibra, lai tas būtu liekams blakus Aivaram Lembergam. Ja partija grib saglabāt to pašu, kas tai ir, vai censties pieaudzēt ko klāt, tai neatliek nekas cits, kā aicināt Lembergu vēlreiz uzstāties par premjera amata kandidātu.

Nacionālajai apvienībai milzu triecienu ir nodarījis Jāņa Maizīša Satversmes aizsardzības birojs (SAB), kas Vienotības interesēs ir izslēdzis Baibu Broku, nedodot viņai pielaidi valsts noslēpumam. Ar to politiķe tiek smagi diskreditēta vēlētāju acīs, turklāt viņai nav iespēju nomazgāties, jo SAB nepaskaidro, kur viņas vaina.

Arī Saeimas opozīcijas partijai, kas startēs ar nosaukumu Sociāldemokrātiskā partija «Saskaņa», nav pārliecinoša premjera amata kandidāta. Turklāt Ukrainas notikumu gaismā Saskaņas ietekmi būtiski plucina radikāli kreisie spēki, kas klajā formā atbalsta Krievijas agresiju Ukrainā. Saskaņa šādā pašā formā nevar un arī negrib iefanot, tāpēc kāda daļa agrāko Saskaņas centra atbalstītāju no šīs partijas atbirs.

Saeimā pārstāvētajām partijām gan vēl ir iespējas manevrēt un manipulēt; mazajām un jaunajām iespēju ir daudz mazāk.

Viss velk uz to, ka jaunajām partijām neizdosies iespraukties starp lielajām un varenajām. Lai gan derēja gan pacensties. Citādi politiskais dīķis aizaug, vajag līdaku, kas patrenkā pašapmierā aptreknējušās zivis, vajag presingu, kas neļauj iemigt. Nejūtot konkurenta elpu pakausī, valdošās partijas aizvien vairāk izlaižas, kļūst aizvien ciniskākas un naskākas uz zagšanu, atļaujas nepildīt solījumus un pašslavināties.

Māris Krautmanis / NRA.lv