Vispirms pāris stundas bez liekiem lieciniekiem sarunājās tikai ASV valsts sekretārs Džons Kerijs un Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs. Tikai pēc tam sarunās iesaistījās pārējie divi no četrinieka, kur otrā loma iedalīta Eiropas Savienībai, kurai būs jāmaksā rēķini un jācieš zaudējumi, ja ASV neveiksies ietekmēt Krieviju citādi, kā vien uzsākot ekonomiskas sankcijas.

Zemākajā līgā, pastāvēt pie ratiem, kamēr lielie puiši runājas, iedalīta Ukraina. Ukrainas viedoklis Ženēvā netika īpaši prasīts, par Krimu vairs vispār nebija runas, toties Ukrainai tika visādi pienākumi un uzdevumi. Piemēram, ka „nelegālajiem formējumiem" jānoliek ieroči un jāatstāj visas ieņemtās ēkas, tās nododot atpakaļ likumīgajiem īpašniekiem. Vienlaikus separātistiem tiek solīta amnestija. „Visām pusēm jāatturas no jebkādas vardarbības, iebiedēšanas vai provokatīvas rīcības," bija sacīts komunikē, kas tika izplatīts tūlīt pēc Ženēvas sarunām.

Ženēvas lēmumiem vajadzēja kalpot kā nomierinošai tabletei, taču vēl nebija nožuvusi tinte uz dokumentiem, kad jau Ukrainas dienvidaustrumos naktī notika apšaude, kuras rezultātā gāja bojā cilvēki. Kā var noprast, šī šaušana nebija Ukrainas valdības piedraudēto antiterorisma pasākumu sastāvdaļa, bet kāda pašdarbība vai provokācija.

Diemžēl arī pēc Ženēvas sarunām nekāda cerētā deeskalācija nenotiek un Ukraina turpina virzīties pa fatālajiem elles lokiem, no kuriem pagaidām neredz ne izeju, ne gaismiņas, kas rādītu ceļu. Neapskaužamā situācijā ir pagaidu valdības premjerministra Arsēnija Jaceņuka valdība, kurai jākaro uzreiz divās frontēs. No mugurpuses valdību apdraud nesenie Maidana varoņi, ultralabējie ekstrēmisti, kas Kijevā rīko demonstrācijas, pieprasot atsevišķu valdības locekļu demisiju un skarbāku vēršanos pret dienvidaustrumu separātistiem.

Dienvidaustrumos ļaužu masas ir satracinātas, nelegāli formējumi ir ieņēmuši valsts iestāžu un pašvaldību ēkas, organizējas uz referendumiem, aicina palīgā Putinu, plivina Krievijas trejkrāsu karogus un biedē sevi ar fašistiem, kas atnāks un visus apkaus.

Teorētiski Jaceņuka valdībai vajadzētu atbruņot visus formējumus – gan dienvidaustrumniekus, gan labējo sektoru. Taču praktiski tas nav iespējams bez lielas asinsizliešanas. Dienvidaustrumos Ukrainas tanki apmulst, sastopoties ar civiliedzīvotāju masām, kas aizšķērso ceļu un kaunina karavīrus. Dabiski, ka karavīri pa neapbruņotiem civiliedzīvotājiem nevar šaut, bet pa apbruņotajiem separātistiem nevar trāpīt tāpēc, ka pa vidu ir civiliedzīvotāji. Turklāt tankos mēdz sēdēt arī Kijevas varai nelojālas militārpersonas, kas pārmetas „tautas pusē”. Faktiski Ženēvā Ukrainai ir uzdots aiziet tur, nezin kur, atnest to, nezin ko. Ir daudzmaz zināms, no kurienes un kas jāatnes, taču nav saprotams – kā.

Jaceņuka valdībai pagaidām nekas cits neatliek, kā verbāli manevrēt, miksējot te solījumus, te draudus. Valdība ir ar mieru veikt konstitucionālas reformas, atvēlēt reģioniem lielākas pilnvaras, taču, kādas reformas iespējams veikt, ja reģionos valdībai netic?

Šādos apstākļos ļoti problemātiskas ir prezidenta vēlēšanas, kas paredzētas maija beigās. Skumji vērot, līdz cik gauži zemai politiskajai kultūrai noslīdējusi priekšvēlēšanu kampaņa, cik neiecietīgi ir sabiedrības slāņi un politiskie strāvojumi. Vienu kandidātu pēc televīzijas debatēm pūlis sagaida pie izejas un piekauj, citam kandidātam aplej galvu ar briljantzaļo šķīdumu un apber ar miltiem. Parlamenta diskusijās galvenais arguments ir bļaušana, fiziski spēcīgāki deputāti izstumda oponentus ar varu ārā no tribīnes. Partijas UDAR līdera Vitālija Kličko skaistais aicinājums visiem demokrātiskajiem spēkiem vienoties par viena, kopīga prezidenta kandidāta izvirzīšanu neatrada dzirdīgas ausis, un katra partija sniedzas pēc sava deķīša stūra, lai to vilktu uz savu pusi. Arī ar kandidātiem ir tā, kā ir. Jūlija Timošenko jau savulaik bija augstā amatā un neieveda savu tautu saulītē. Bagātnieks, šokolādes lielrūpnieks Petro Porošenko līdz šim nav vadījis valsti un daudziem varbūt ir simpātisks, tomēr arī viņš vismaz pagaidām nav tā kalibra valstsvīrs, kas varētu pretendēt uz visas nācijas līdera statusu. Gara acīm jau var redzēt, ka Krievija pacentīsies nojaukt vēlēšanas. Teorētiski vēl ir laiks nomierināt un atslābināt niknos prātus, taču tas neizskatās diezcik reāli. Liels sasniegums jau būtu, ja eskalācija paliktu pašreizējā līmenī un vismaz tālāk neeskalētos.

Šis laiks Ukrainai ir īpaši smags – valsts jau ir bezdibeņa malā. Droši vien vēl pāris kļūmīgi soļi un tad maz ko vairs varēs saglābt. Jaceņuks balansē ar vienu kāju stāvot uz virves un nevar vairs atļauties kļūdas.

Māris Krautmanis / NRA.lv