«Pašaizsardzības spēki» ne no viena īpaši nebaidījās un brīvi pastaigājās ar ieročiem rokās pa iekšlietu daļas apkārtni.

Svētdienas rītā tika ziņots, ka Ukrainas spēka struktūras sākušas «pretteroristisko specoperāciju». Par operācijas sākšanos pavēstīja Ukrainas iekšlietu ministrs Arsens Avakovs savā... facebook lapā. Drīz vien parādījās arī fotogrāfijas no šīs «operācijas», kurā redzami cilvēki ar cigaretēm zobos. Šīs fotogrāfijas spilgti kontrastēja ar iepriekšējā dienā internetā skatāmo reportāžu, kurā redzams, kā labi bruņotas, disciplinētas specvienības profesionāli ieņem Slavjanskas milicijas ēku. Retais šaubās, ka šīs profesionāli sagatavotās vienības nebūtu saistītas ar Krievijas drošības dienestiem.

Arvien vairāk rodas iespaids, ka Kijevas vara ir zaudējusi spēju pretoties un nekontrolē situāciju. Par visu vairāk tā baidās no plašas asinsizliešanas, kuru Krievija varētu izmantot kā ieganstu iebrukumam. Lai asinsizliešanu novērstu, centrālā vara ir gatava norīt arvien lielākus krupjus, arvien vairāk pazemojot sevi un valsti. Taču tieši tas ir vajadzīgs Krievijai – lai Ukraina un tās vadītāji ar savu bezzobainību sevi pazemo. Krievija spīdzina Kijevas varu ar acīmredzamu sadismu. Medvedevs paziņo, ka Ukraina ir parādā Krievijai 16 miljardus ASV dolāru (patiesībā 2,2 miljardus), bet nākamajā dienā Putins «žēlīgi» pavēsta, ka uzreiz jau Ukrainai parādu neatprasīs un gāzes priekšapmaksu nepieprasīs, ļauni piebilstot, «ja Ukrainas vadība nepārkāps līniju, aiz kuras vairs nav atpakaļceļa». Ar šo «pagrieziena punktu» domāta «nemiernieku» pozīciju atsišana ar bruņotu spēku. Ukraina ir spiesta piekāpties un izlikties, ka neredz savu pazemojumu.

Tāds, šķiet, arī ir Krievijas plāns – pazemot valsti, tādējādi graujot tās pašapziņu un atņemot spēju pretoties. Pat ja, turpinot šo «piesardzīgo» taktiku, Ukrainai kaut kādā teritorijā izdosies saglabāt nosacītu valstisko patstāvību, tad tās iekšējā valstiskā pašapziņa būs uz ilgiem laikiem iedragāta. Ukraiņu interneta komentāros aug dusmas vairs ne tik daudz par Krievijas inspirēto grupējumu darbošanos, cik par Ukrainas pašreizējiem līderiem, kuri ir pieņēmuši «krupju rīšanas» taktiku. Visticamāk, šādu taktiku Kijevas vadītājiem no paša sākuma ieteica Ukrainas Rietumu «draugi», kuriem pirmām kārtām rūp savas intereses (par to nevienam nedrīkst pārmest, jo politikā draugu nav, ir tikai intereses). ES ārlietu augstā pārstāve Ketrīna Eštone jau paudusi atbalstu Kijevas «nosvērtajai» pozīcijai.

Rietumi domā, ka viņu interesēs ir nepieļaut militāru konfliktu ar nepārprotamu Krievijas armijas piedalīšanos. Līdz šim brīžos, kad situācija šķita bezcerīga (eirozonas parādu krīzes laikā), Rietumiem ir izdevies sasniegt labus rezultātus, izmantojot problēmu risinājuma atlikšanas taktiku, tāpēc arī tagad tie cer, ka viss norims pats no sevis. Identificētas Krievijas armijas neparādīšanās konflikta zonā ļauj Rietumiem īstenot «strausa» politiku. Proti, izlikties neredzam to, kas patiesībā notiek, un turpināt runāt par «krīzes diplomātisko noregulējumu».

Daži Latvijā pauž neizpratni – vai tiešām Rietumi uz Krievijas rīcību Ukrainas austrumos noskatīsies tikpat kusli kā uz Krimas aneksiju? Ja Ukrainas vara būs tikpat bezzobaina kā līdz šim, tad arī Rietumiem būs tiesības izlikties, ka nekas tāds Ukrainā nenotiek. Jāsaprot, ka Eiropas vidusmēra iedzīvotājiem daudz svarīgāki ir UEFA Čempionu līgas rezultāti futbolā nekā Ukrainas federalizācija vai okupācija. Piespiest Rietumus rīkoties var, vienīgi atņemot tiem iespēju izlikties, ka «nekas jau nenotiek». Neviens, izņemot pašus ukraiņus, to izdarīt nevar. Ukrainas izvēle ir vai nu ciest pazemojumus, vai dot agresoram pretsparu.

Bens Latkovskis / NRA.lv