Lai vieglāk pārciestu krīzi, nepamestu tajā nevienu bez iztikas līdzekļiem un lai tauta «sajustu valsts atbalstu», Saeimas koalīcija gan noraidīja opozīcijas rosinājumu minimālo dīkstāves pabalstu noteikt 300 eiro apmērā, toties valdība vienojās par 130 eiro. Šāda pati maksimālā summa tikšot vēl četrus mēnešus izmaksāta arī tiem bezdarbniekiem, kuriem pēc bezdarbnieka statusa beigām šajā ekonomikas pagrimumā neizdosies atrast darbu; vai mazāk, ja 8. un 9. bezdarba mēnesī viņi būs saņēmuši mazāk. Bet, kāpēc tieši 130 eiro, argumentu nav. Skaidrs, ka ar šādu naudu cilvēks nevar mēnesi dzīvot, segt visus maksājumus, vēl uzturēt bērnu vai vairākus, bet kaķi un suni uzreiz labāk vest uz patversmi. Visdrīzāk, arguments ir, ka tas ir kaut kas kaut kam pa vidu, vismaz kaut kas, labāk nekā nekas. Tas ir apmēram uz pusi mazāks nekā aprēķinātais iztikas minimums un uz pusi lielāks nekā valstī noteiktais garantētais minimālais ienākums (GMI) - 64 eiro, kura apmēru jau pērn Satversmes tiesā apstrīdēja tiesībsargs. Pērn tas bija tikai 53 eiro, bet arī nelielais pielikums šogad nav mainījis lietas būtību un nenodrošina cilvēka cienīgu iztiku. Vai krīzes laikā izvēlētās minētās summas varētu būt nākotnes GMI vai varbūt minimālā pensija, par kuras pamata apmēru 80 eiro tiesībsargs arī nupat vērsies ST? Vai arī šie 130 eiro jāuztver kā valdības apžēlošanas akts tiem strādājušajiem, kuri nav maksājuši pienācīgus nodokļus?

Jā, daļa niecīgo pabalstu saņēmēji, iespējams, apzināti vai neapzināti, strādājuši pelēkajā zonā, bet daļa, tostarp tie, kuriem pabalsts atteikts, tos maksāja tādā apmērā, kādā prasīja viņu nodarbinātības režīms, kurš nedod tādu pašu sociālo nodrošinājumu, kādu dod pilnais nodokļu režīms. Citos nodokļu režīmos strādājošie būtībā izdara izvēli - saņemt vairāk uz rokas un nenodrošināties pret bezdarba riskiem, un arī saņemt mazāku pensiju vai tomēr pašiem veikt lielākas sociālās iemaksas. Dažkārt gan šīs izvēles nemaz īsti nav, jo saņemtais ienākums ir pārāk mazs, lai vēl samaksātu pilnu nodokļu summu. Šie cilvēki bija gatavi strādāt bez sociālajām garantijām un to turpinātu darīt, neko neprasot no valsts, ja vien viņiem ļautu strādāt. Vienīgais, uz ko viņi nebija gatavi, bija nestrādāt. Un, ja valsts neļauj strādāt, tad viņi šo atbildību vairs nevar uzņemties, tad tā ir jāuzņemas valstij - tas ir force majeure, kurā valsts solidaritātei jāsniedzas tālāk par nēzdodziņa izvilkšanu no kabatas līdzjūtības asaras notraukšanai. Diemžēl daudzi pat šīs plikās līdzjūtības vietā sajuta ņirgāšanos. Ak, esat ne tikai darbinieks, bet arī valdes loceklis, tad, sorry, nē! Neesat strādājis pilnu slodzi - kas tad tā par strādāšanu! Saņemat pensiju? Pietiks taču! Uzņēmumam sezonāls parāds? Nu, nez vai spēsiet atmaksāt šajā situācijā, jo dīkstāves pabalsts jau ir uzņēmumiem, kuri pēc krīzes spēs atjaunot darbību un segt parādus! Un darbinieki arī līdzvainīgi! Saņēmāt pāris eiro autoratlīdzības? Paši vainīgi! Ak, jauns uzņēmums, kuram pagājušā gada martā vēl nebija ieņēmumi vai apgrozījums bija krietni mazāks nekā uzņēmumam attīstoties uzrauts šogad, kā rezultātā apgrozījuma kritums pret pagājušā gada martu nav vismaz 20%? Jūsu problēma, ka tik strauji attīstāties un vēl to neslēpjat! Šādas situācijas varētu turpināt un turpināt. Ja tiešām beidzot 13. maijā tiks atcelts ārkārtas stāvoklis, tas nozīmēs, ka arī dīkstāves pabalstu izmaksa beigsies, daudziem varbūt vēl īsti nesākusies, bet daudzi, jo īpaši radošo sfēru pārstāvji, lielo pasākumu apkalpotāji, tūrismā strādājušie, tik drīz pie ienākumiem vēl netiks, jo daļa lielo pasākumu, daudzas kultūras un izklaides aktivitātes joprojām nebūs atļautas.

Jā, pamazām valdība lipināja pa caurumiņam ciet šajā caurdurī, bet daudzi tikmēr jau paspēja ne vien nosirmot, bet arī zaudēt ticību valstij. Saprotams, ka šādā unikālā situācijā īsā laikā radīt pilnvērtīgus normatīvos aktus ir grūti, tomēr arī tik lēni un lempīgi krīzes laikā rīkoties nevar. Saprotams, ka visus specifiskākos gadījumus uzreiz nevar paredzēt, bet vai tiešām vajadzīgs pusotrs mēnesis, lai saprastu, ka dīkstāves atbalsts noderētu arī pašnodarbinātajiem, kuriem vēl kontā iekrīt kādi daži eiro no radošā darba? Vai bija tik grūti saprast, ka arī nepilnu slodzi strādājušie ir grūtībās? Un - bingo! Beidzot saprata, ka loģiskāk salīdzināt uzņēmuma apgrozījuma kritumu ar pēdējiem ceturkšņiem, nevis pagājušā gada to pašu mēnesi! Pašlaik ministru vienošanās paredz 130 eiro dīkstāves pabalstu izmaksāt arī tiem uzņēmumiem, kuri neatbilst kritērijiem. Vai nākamais solis atkal nebūs šā nosacījuma koriģēšana, ja tos sāks prasīt faktiski visi?

Vides un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce žurnālistiem skaidroja, ka valsts pārvaldes darba rādītājs ir saražoto dokumentu daudzums un noturēto attālināto sapulču skaits, kas krīzes laikā neesot mazinājies, tādēļ arī nav pamata runāt par atalgojuma samazināšanu valsts pārvaldē. Minēto atbalsta mehānismu nemitīgā pārstrādāšana rāda, ka dokumentu saražots, pārstrādāts daudz, valdības tikšanos, preses konferenču daudz, bet kvalitāte - zema. Sanāk: ja jau sākotnēji būtu radīta pilnvērtīgāka atbalsta sistēma, tad valsts pārvalde būtu strādājusi neefektīvāk? Varbūt tomēr pienācis laiks ieviest jēgpilnākus valsts pārvaldes un politiķu darba efektivitātes kritērijus?

Baiba Lulle / nra.lv