29. maijs, Piektdiena
Vārda dienas: Maksis, Raivis, Raivo
Sākuma lapa » Redakcijas viedoklis » Kāda ir jauno ļaužu valsts griba?
Kāda ir jauno ļaužu valsts griba?
2. aprīlis 2020, 12:38
Jau esmu sava vectēva gados. Un manu, ka vairākās izpausmēs sāku līdzināties viņam. Piemēram, emocionāla saviļņojuma brīžos vectēvs mēdza apraudāties. Un es arī raudāju 25. martā. Gan par man nezināmo mežabrāli tēvu, gan daudziem citiem, kuri, pārnākuši no Sibīrijas, faktiski bija mani dzīves skolotāji pēc tam, kad beidzu savu aviācijas institūtu. Šie cilvēki mācīja mani nevis līst pagultē un pasīvi kurnēt, nevis pakļauties, bet iekļauties un šajā statusā, cik iespējams, darīt cilvēkiem labu. Ar to es te negribu ne kaut kā attaisnoties, nedz ar’ kaut ko pārmest šiem Sibīriju izgājušiem ļaudīm.

Es, lai ko arī par mani rakstītu, tikai fiksēju situāciju, kurā man bija skolotāji un kuru skolu es nenožēloju nevienā savas dzīves posmā. Mans lielākais skolotājs bija mans sievastēvs - Latvijas vecticībnieks, pārliecināts krievu monarhists, kurš nekad, arī čekā, nenoliedza savus uzskatus, kardiologs, kuru uz Sibīriju aizsūtīja jau bezmaz tūlīt pēc Latvijas neatkarības zaudēšanas un kurš nosēdēja tur pilnu sroku. Ivans Rošonoks. Viņa skola man nebija viegla, viņš pieprasīja domāšanu un katras manas izvēles perfektu pamatojumu. Protams, viņam bija savs uzskats, bet tas nenozīmē, ka viņš man kaut ko uztiepa. Gluži otrādi, viņš pat rekomendēja man ielaisties lietās, kas no viņa skatījuma tolaik varēja likties nepareizas. Un es to nenožēloju. 25. martā man kāda asara nobira arī par viņu.

Bet - te es negribu redzēt tik daudz to, kas bija, cik zināt to, kas būs. Proti - es vēlos skatīt to, kā savu tagadni raksturo par mani nu jau trīs jaunākas paaudzes (tieši kā paaudzes, kā kopums, nevis atsevišķi indivīdi, no kuriem daudzus pazīstu un uzskatu par spožām personībām). Taču, ja vien tas iespējams, es vēlētos zināt, kā šīs paaudzes (!) skata savu tagadni valsts mērogā un kādu tās iedomājas savu nākotnes perspektīvu.
Kāpēc? Gauži egoistisku apsvērumu dēļ. Jo šo jauno cilvēku redzējums, viņu vīzija, labi, arī viņu sapņi un ilūzijas, ļautu arī man, večukam, precīzāk orientēties man atlikušajā nākamībā. Es gribu redzēt skaidri un sistēmiski definētu viņu valsts gribu, viņu priekšstatus par valstiskumu un nāciju. Es te nevēlos nevienu mācīt dzīvot, es tikai gribu, lai jaunāko paaudžu ļaudis kā kopums ceļ galdā savu pasaules uzskatu. Jo, piemēram, nezinu, kā jūs, bet mani kategoriski neapmierina patlaban pastāvošā politiskās varas kvalitāte, lai arī paši vien esam to ievēlējuši. Es vēlētos tieši jaunajos ļaudīs saskatīt solidāru spēku, kurš spēj šo situāciju progresīvi mainīt. Pagaidām es šādu solidāru spēku, solidāru ideju uzplaukstam diemžēl lāgā nesaskatu.

Tātad, pirmkārt, es vēlētos zināt daudzmaz solidāru, principiālu jaunāko paaudžu esošās realitātes, tostarp valsts politikas kvalitātes, vērtējumu. Otrkārt, es gribētu zināt, kāds ir viņu pašu valsts, Latvijas nākotnes redzējums. Treškārt, protams, es gribētu, lai tieši viņi pārņem valsts praksi. Mums, mana vecuma ļaudīm, ja vien liekamies vajadzīgi, jāpaliek konsultantu līmeņos, bet bāzties varā jāizbeidz. Tam būs vēl viens labums - Latvijas valsts varā ievazāto padomju režīmam raksturīgo «īpatnību» kļūs vēl krietni mazāk.

Priekš kam man tas? Tas man ļautu izrādīt saviem bērniem un mazbērnam nevis tik vien, kā demonstrēt savas vecišķās iegribas, bet polemizēt ar viņiem jau uz noteiktu futūristisku uzskatu bāzes. Man ir gudri bērni. Un es varētu gādāt, lai arī viņi iekļaujas kolektīvā valsts nākotnes, tās kvalitātes radīšanas gaitā. Mēs pastāvam visai svārstīgā laikā, kura kvalitatīvais, politiskais saturs varētu būt krietni labāks. Man patlaban šķiet, ka ij Latvijas parlaments, ij Latvijas izpildvara šajā ziņā patlaban izpaužas visai aptuveni. To stāja ir aptuvena, un tādēļ valsts griba jebkurā mūsu sabiedroto vai nesabiedroto kontekstā patlaban man šķiet visai aptuvena. Taču es uzskatu, ka mums, mūsu sabiedrībai ir pietiekams potenciāls, lai mēs kļūtu gan spēcīgi partneri, gan spēcīgi oponenti.

Uzsveru - jaunajām paaudzēm nav jāskatās atpakaļ, tās var godāt to, kas bijis svēts mums, mūsu kara un pēckara paaudzēm, bet pamatā tām jāzina un jāapzinās sava nākotne. Nākotne! Es tik vien kā gribētu skatīt šo nākotnes apziņu.

Viktos Avotiņš / nra.lv 




Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats