Lai arī daļai satraukto varētu šķist, ka veselības ministrei Ilzei Viņķelei nav lielākas baudas kā arvien jaunu ierobežojumu izdomāšana, nedomāju, ka lēmums aizsūtīt dīkstāvē virkni citkārt ikdienā tik pieprasītu ārstu bija viegls. Nav arī mana un citu dīvāna ekspertu kompetence spriest, vai tas bija pareizs vai ne. Bet tas nenozīmē, ka nedrīkst aplēst šāda lēmuma cenu, ka tie pacienti, kas oficiālajiem medijiem un politiķiem vairs nešķiet tik svarīgi kā Covid inficētie, paslaukāmi zem tepiķa, lai neraisītu plašāku varas lēmumu kritiku. Tas nenozīmē, ka nevajadzētu aizdomāties, kādu cenu maksājam par vīrusa izplatības ierobežošanu, aizdomāties, vai tomēr nebūtu iespējami kādi mazāk kaitīgi risinājumi, kurus, tāpat kā ierobežojumus, varētu pašpikot no citām valstīm. Varbūt arī par šiem cilvēkiem jācīnās ne mazāk un jāmaksā augstāka cena? Tas arī liek aizdomāties, cik svarīgi ilgtermiņā investēt veselībā - katram savā un kopumā veselības aizsardzības sistēmā.

Tas, ka ar vīrusu inficēsies arī mediķi, bija skaidrs - tā tas noticis visās valstīs, atšķiras tikai apmērs, kas Latvijā, vismaz pagaidām un, cerams, arī turpmāk, nebūs ļoti augsts. Milzīga loma te būs pacientu godaprātam. Saprotams, ka ar rezervi jāplāno gan telpu, gan ārstu kapacitāte Covid straujākas izplatīšanās gadījumā, bet - vai citu ārstniecības pakalpojumu pieejamība nav pārāk sažņaugta? 

Jā, būs pieejama neatliekamā un akūtā palīdzība, onkoloģiskās, dzīvību glābjošas un tādas operācijas, kuru atcelšanas dēļ var iestāties invaliditāte, turpinās strādāt ģimenes ārsti... Bet - nav atļauti plānveida medicīnas pakalpojumi, pat privātās ārstniecības iestādēs, kurās varētu ne tikai ārstēt, bet arī ienest līdzekļus sagrautajā ekonomikā. Sašutumu par piespiedu slēgšanu paudusi privāti praktizējošā plastikas ķirurģe Evija Rodke, kuras klīnikā bez darba palikuši 33 cilvēki. Viņasprāt, neloģiski ir slēgt «ārstniecības iestādes, kur ir pieejamas vislielākās dezinfekcijas iespējas» un pacientu kontrole, vienlaikus atstājot virkni «caurumu», kur inficēšanās iespēja ir daudz lielāka. Protams, šīs jomas pacienti lielākoties nav tādi, kuru atliktās operācijas nodarīs kaitējumu veselībai, bet šī gan ir nozare, kura varētu kaut nedaudz pasildīt sasalušo ekonomiku.

Ja svaru kausus neuzskata par būtisku sabalansēt ar ekonomikas zaudējumu smagumu, tad vismaz pret citu slimību zaudējumu smagumu tie būtu jābalansē.

Par to, cik smagi šis kauss varētu nosvērties lejup, liecina Eiropas Komisijas (EK) pārskats par iedzīvotāju veselību Valsts veselības profils 2019, kurā gan pārsvarā izmantoti 2017. gada dati. Daži fakti no tā. Kamēr Eiropas Savienībā vidēji trešdaļu no visiem nāves gadījumiem izraisa sirds un asinsvadu slimības, mums tie ir 56%. Visās vecuma grupās tikai 44% Latvijas iedzīvotāju bija laba veselība, kamēr vidēji ES - 70%, tikai 9% tā ir vecumā virs 65 gadiem - mazāk nekā ceturtdaļa no ES vidējā rādītāja. Lielai daļai iedzīvotāju, jo īpaši ar zemiem ienākumiem, piekļuve veselības aprūpei ir ierobežota, plaisa starp veselības stāvokli cilvēkiem ar augstiem un ar zemiem ienākumiem ir viena no lielākajām ES. Ar šādiem vispārējiem rādītājiem, liedzot virkni pakalpojumu vai jau tā garās rindas uz tiem pagarinot vēl uz nezināmu laiku, pilnīgi noteikti gaidāma veselības rādītāju pasliktināšanās. Un nelolosim ilūzijas arī attiecībā uz mirstību! Saskaņā ar šo EK pētījumu, 2017. gadā Latvijā bija otrs lielākais ar profilaksi novēršamās mirstības rādītājs (zem mums tikai Lietuva) un trešais augstākais ar ārstēšanu novēršamās mirstības rādītājs ES (zem mums tikai Lietuva un Rumānija). Ar efektīvākiem profilakses pasākumiem varēja novērst gandrīz 6000 nāves gadījumu un vēl 3500 ar piemērotāku un savlaicīgāku veselības aprūpi. Tas nozīmē, ka vidēji dienā (!) mirst apmēram 26 cilvēki, kuri nav saņēmuši savlaicīgu, piemērotu veselības aprūpi vai profilaksi! Attālinātās izglītības matemātikas uzdevums: par cik cilvēkiem vairāk nomirs būtiski ierobežotas veselības aprūpes apstākļos? Jau pāris dienas pēc šā valdības lēmuma slimnīcas ziņoja par slimnieku pieplūdumu to uzņemšanas nodaļās, jo citādi pie ārstiem netiek vai kaites tiek ielaistas. Un tās tiks ielaistas arvien vairāk! Nemaz nerunājot par cilvēku psihoemocionālo traucējumu pieaugumu, kas dažādas kaites var saasināt un kā dēļ infektologs Uga Dumpis neiesaka absolūtu izolēšanu. Jo arī ar psihisko veselību pozitīvi neizceļamies. Vēl pirms koronakrīzes tika prognozēts, ka depresija un stresa radīti traucējumi veselības aprūpes sistēmu Latvijā ietekmēs daudz ātrāk nekā citviet ES. Latvijā apmēram 60% ģimenes ārstu pacientu esot psihoemocionālo traucējumu diagnoze (Pasaules Veselības organizācijas dati), bet, tā kā to ārstēšana pamatā nav valsts apmaksāta, daļa pacientu to neārstē. Šis sabiedrības veselības fons ir sprādzienbīstams. Bet par šo cilvēku drāmām, tostarp letāliem gadījumiem, uzzināsim nevis no ikvakara LTV Covidrāmas, bet sausiem statistikas skaitļiem.

Baiba Lulle / nra.lv