Divas trešdaļas veido sadales tīkla izmaksas un OIK, kas ir obligāts, no elektrības cenas biržā neatkarīgs maksājums. Pastāv viedoklis, ka arī sadales tīkla izmaksas ir nesamērīgi augstas, taču tā jau būtu cita raksta tēma. Šoreiz runāsim par OIK, kas ir aktuāls dienaskārtības jautājums jau vairākus gadus.

Iepriekšējās Saeimas vēlēšanās partija KPV LV OIK atcelšanas jautājumu bija pacēlusi kā savas vēlēšanas kampaņas centrālo karogu. Arī Jaunā konservatīvā partija (JKP) publiskajā retorikā nesmādēja piesaukt OIK kā «lielāko finanšu afēru Latvijā». Abas šīs partijas ieguva visvairāk mandātu no tā dēvētajām latviskajām partijām.

Pēc tam, kad ne JKP, ne KPV LV izvirzītie premjera kandidāti nespēja iegūt nepieciešamo atbalstu Saeimā, izveidojās Kariņa kompromisa valdība, kuras viens no galvenajiem «kompromisa» elementiem bija OIK jautājuma iekapsulēšana «mūžīgā risināšanā». Citiem vārdiem, formālā risināšanā, bet faktiskā nekā nedarīšanā. Šā «kompromisa» rezultātā KPV LV faktiski sašķēlās. Sākumā valdošajā koalīcijā palikusī KPV LV daļa pilnībā ievēroja noteikumus. Rosīšanās ap OIK skāra tikai tos sīkos gariņus, kuri šo biznesu nemaz nebija paspējuši uzsākt. Taču KPV LV reitingu straujais kritums partijas jaunajai vadībai lika atkal augstu gaisā pacelt nošļukušo OIK karogu.

Astoņi KPV LV deputāti šā gada 27. februārī iesniedza priekšlikumu Par likumprojekta Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā (600/Lp13) nodošanu komisijām iekļaušanu Saeimas sēdes darba kārtībā. Balsošanas rezultāts bija visai negaidīts. Par nobalsoja - 44, bet pret - 41. KPV LV frakcijas vadītāja vietnieks Ēriks Pucens to tviterī raksturoja šādi: «Lūk, balsojums par likumprojektu, kas ļautu atcelt OIK. Pret balso tie, kas OIK atcelt NEVĒLAS.» Kas tad nevēlas atcelt OIK? Kas balsoja pret? Tie bija klātesošie valdošās koalīcijas deputāti, izņemot KPV LV deputātus, kas balsoja - par.

Tas gan bija tikai balsojums par likumprojekta iekļaušanu sēdes darba kārtībā, taču parasti koalīcija tieši šādā veidā (neiekļaujot darba kārtībā) bloķē sev vai saviem sponsoriem neērtus likumprojektus. Šoreiz tas neizdevās. Savukārt 5. marta Saeimas sēdē balsojums par likumprojekta nodošanu komisijām jau tika pieņemts - 89 par; četri nebalso. Tie, kuri vēl pirms nedēļas balsoja pret likumprojekta iekļaušanu sēdes darba kartībā, tagad bez iebildēm balsoja par tā nodošanu komisijām. Vai līdz ar to varam teikt, ka beidzot OIK sloga atcelšana ievirzās finiša taisnē? Ne uz to pusi.

Nav svarīgi, kādas tika panāktas vienošanās koalīcijas iekšienē (OIK likumprojekta nodošana komisijām pret atbalstu ATR). Prettautiskais OIK atbalstītāju bloks ir vienkārši mainījis taktiku. Par elektrību maksā visi, un cīņu PRET elektrības rēķinu samazināšanu nevar nosaukt citādi, kā par prettautisku. Ja neizdevās likumprojektu nobloķēt saknē, tad notiek atkāpšanās uz nākamo aizsardzības līniju, kurā likumprojekts tiks nomuļļāts, noplicināts, atšķaidīts līdz tādai homeopātiskai bezzobainībai, ka pat tā pieņemšanas gadījumā tā praktiskā ietekme uz elektrības rēķiniem būs tuva nullei.

Tomēr galvenais visas šīs rosības rezultāts ir tāds, ka Kariņš šo divu balsojumu starplaikā LTV1 pārraidē 1:1 paspēja publiski nodemonstrēt savu patieso, bet visbiežāk aiz uzspēlēta smaida paslēpto (ne)kompetences līmeni. Viņa nepamatotie draudi, ka Latvenergo nobankrotēšot, ja OIK patiešām tiks atcelts, varētu likties iederīgi krogus sarunā pie alus kausa, bet ne valdības vadītāja publiskā intervijā. Pat valdībai parasti tik lojālais žurnālistikas centrs Re:Baltica publicēja materiālu ar visu izsakošu virsrakstu: «Kariņš maldina par OIK un iespējamo Latvenergo bankrotu». Ja valdības vadītājs var publiski muldēt tukšu, tad tas godu nedara ne viņam, ne arī visai koalīcijai, kuru vada šādas kompetences personāžs.

Bens Latkovskis / nra.lv