Pirmā partija, kas nevarēja nociesties un sāka ārkārtas priekšvēlēšanu reklāmas kampaņu, vēl pirms Rīgas dome bija oficiāli atlaista, ir Attīstībai/Par (AP), kas ar plakātiem ielās un stāstiņiem televīzijā un internetā virza par mēra kandidātu Mārtiņu Staķi.
Staķis ir kā balta lapa, bezvainīgs kā gaiša pūka uz cālēna muguras, jo nav viņa biogrāfijā ilgas un ražīgas politiskās darbības. Tā ir vienlaikus gan priekšrocība, gan trūkums, jo partijai daudz jātērējas, lai iepazīstinātu vēlētājus ar savu «melno zirdziņu». Iepazīstināšana notiek sen pārbaudītā pozitīvisma kampaņas garā - «komjauniete, sportiste, teicamniece, skaistule». Daudz visādu labu īpašību ir Staķim - zemessargs, uzņēmējs, skolēnu motivācijas treneris, kurš restartēs Rīgu un ko tikai vēl nedarīs. AP vēlēšanās veidos kopīgu listi ar partiju Progresīvie.
Vēl viena «skaistule, komjauniete» priekšvēlēšanu kampaņā ar klasisku pašslavinājumu ir atlaistās domes tagad jau bijušais priekšsēdētājs Oļegs Burovs (Gods kalpot Rīgai (GKR)). Viņa āra reklāmas plakāti vilina ar saukli «Pārbaudīts darbos!», kas pirms kādiem mēnešiem vēl šķistu atbilstīgi tam tēlam, ko Burovs no sevis veidoja. Mērs sparīgi risināja atkritumu juridisko krīzi un radīja iespaidu par sevi kā par enerģisku saimniecisku strādātāju. Taču ar vēlākajiem darbiem viņš šo tēlu ir jaucis nost, sakašķējoties ar Saskaņu un sasaucot trīs domes sēdes pēc kārtas, zinot, ka tajās nebūs kvoruma. Tas savukārt deva iespēju Saeimai bez problēmām atlaist Rīgas domi. Izskatījās tā, ka mērs pats padodas, nonāvē pašvaldību un politiski pašnāvējas. Tā izskatās ne tikai no malas, bet arī GKR iekšpusē, kur, kā redzams, Burova darbus nesaprot - seši partijas valdes locekļi ir paziņojuši, ka iet projām no GKR.
Jaunā konservatīvā partija (JKP) par mēra kandidātu izvirzījusi Juri Jurašu, bijušo KNAB darbinieku, kurš tiek kriminālvajāts lietā par valsts noslēpuma izpaušanu. JKP Rīgas priekšvēlēšanu kampaņā turpina darboties tai raksturīgajā destruktīva politiskā huligānisma stilā, vai katru dienu atrodot kaut ko, kam uzbrukt. Tostarp uzbrukumi tiek vērsti ne tikai pret politiskajiem pretiniekiem no spektra pretējās puses vai neesošiem mītiskiem «oligarhu» bubuļiem, bet arī pret premjeru Krišjāni Kariņu (Jaunā Vienotība), kurš ir slikts tāpēc, ka neizpilda katru JKP kaprīzi, piemēram, neatsauc no Rīgas brīvostas pārvaldes valdes Pāvelu Rebenoku.
JKP vērpj sirdi stindzinošas, bet nepierādītas sazvērestības teorijas un pēc tam darbojas šo teoriju ietvaros, pakārtojot izdomātām pasakām savu reālo politiku. Partija nemitīgi cīnās ar kādiem ienaidniekiem, kas spalvaini un melni. Paranoiskās bailes JKP pārvar, bravūrīgi paziņojot, ka ne no kā nebaidās, vienlaikus paštīksminoties, ka citi baidās no JKP. Nu traki! Nākamā dome rādās būt tāda, ka tur visi dzīvos vienās vienīgās bailēs. Bet, kamēr visi baidīsies, ielu bedres pašas neaizlāpīsies, bērnudārzi paši neuzcelsies.
Jaunā Vienotība savā sarakstā iekļauj trīs Rīgas līgas aktīvistus, un viens no saraksta vilcējiem būs arī bijušais Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis. Viņš ir liels ieguvums partijai, taču ir arī viena nianse, kas neizskatās superglīti - pagājušajā gadā Valsts policija veica pārbaudi par Kariņa sievas darījumiem ar nekustamo īpašumu un nesaskatīja tajos nozieguma sastāvu. Bet tagad bijušais Valsts policijas priekšnieks ir vienā partijā ar Kariņu. Kā tā sagadījās?
Nacionālā apvienība (NA) startēs kopā ar Latvijas Reģionu apvienību. Mēra amata kandidāts būs politikas veterāns Einārs Cilinskis, ar otro numuru startēs Edvards Smiltēns. NA nekas daudz nav jāizdomā, jo tai ir stabils vēlētāju loks, kas hroniski sirgst ar rusofobiju, un ar to pietiks, lai iegūtu gana daudz vietu domē.
Padoties negrasās arī līdzšinējā Rīgas valdītāja Saskaņa, kurai par spīti visām negācijām, kas pār to gāzušās, joprojām ir augsts reitings. Taču šajā reizē ar to var nepietikt, lai pēc ārkārtas vēlēšanām pretendētu uz varu.
Vēlēšanu rezultātus ir grūti prognozēt. Visticamāk ārkārtas vēlēšanās būs maza vēlētāju aktivitāte, kas savukārt dod iespēju notikt dažādiem pārsteigumiem - kāds mazs ezītis, par kuru iepriekš neviens nedomāja, var pēdējās nedēļās aizskriet lielajiem garām. Ir problēma, ka nākamajai domei priekšā būs garš maratons - tai jāstrādā piecus gadus -, taču priekšvēlēšanu skrējiens ir kā 100 metru distance - kampaņai, diskusijām ir pavisam maz laika, un tūlīt jau aprīlī medaļas tiks sadalītas, vēlētāji ievēlēs kaut ko nebūt, kas jau nu tur ievēlēsies. Bet tas, kas sasteigts, nevar būt kvalitatīvs. Tas nenotiks ar dziļu, racionālu partiju un mēru kandidātu izvērtēšanu, bet vairāk ar emocijām - par to listi, kuras kandidātiem glītākas frizūras, vai par tiem, kas skaļāk gānās.
Vēlē šā vai vēlē tā, bet jau ieprogrammēta vilšanās. Ja tiks padzīta vecā vadība, arī jaunā nebūs medusmaize. Pastāv risks, ka uz galvaspilsētas pašvaldību tiks pārnesti Saeimas valdošās koalīcijas netikumi - iekšēja kašķēšanās, solījumu nepildīšana, tiesiskais nihilisms. Domāt, ka tagad pavasarī Rīgā iestāsies saulaina laime, ir stipri pāragri. Uz saulainu laimi būs vēl diezgan ilgi jāpagaida.
Rādīt reklāmu
