Lielāku etilspirta piejaukumu fosilajai degvielai valdības partijas pamatoja ar planētas glābšanu, oglekļa izmešu samazināšanas saistībām, kā arī ar ekopravietes Grētas Tunbergas ultimātu visām pasaules valdībām izbeigt nebioloģisko saimniekošanu.

Taču etilspirta piejaukšanai fosilajam benzīnam nav nekāda sakara ar zaļo dzīvesveidu. Tieši pretēji. Tas vēl vairāk palielinās fosilās degvielas patēriņu. Lai to saprastu, ir jāatrod atbilde uz jautājumu, cik liels ir enerģijas patēriņš (fosilo ogļūdeņražu ekvivalentā) biodegvielas ražošanā.

Lauksaimniecībā graudaugu audzēšanas procesa laikā tiek izlietota enerģija vismaz 8,8 miljoni kcal uz vienu hektāru, kuras lielāko daļu veido degviela lauksaimniecības tehnikai, minerālmēslu ražošana un enerģija lauksaimniecības mašīnu remontam un apkopei. Atbilstoši Deivida Pimentela (David Pimentel (2009) Energy Inputs in Food Crop Production in Developing and Developed Nations Energies 2009, 2, 1-24) pētījumiem, divdesmit divos centneros graudu graudaugu kopējā enerģētiska vērtība ir 8 miljoni kcal. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja graudaugu ražība ir 22 centneri no hektāra, tad kopējā iegūto graudu enerģētiskā vērtība ir vienāda ar summāro graudaugu audzēšanas procesa laikā izlietoto enerģijas daudzumu.

Ja būtu iespējams visu (100%) graudos uzkrāto enerģiju transformēt biodegvielā, tad biodegvielas ražošana no graudiem dotu lielāku degvielas daudzumu nekā tiek patērēts tās ieguvei tikai tad, ja graudaugu ražība būtu lielāka par 22 cnt/ha. Taču pašreizējās tehnoloģijas nevar visu graudos ietverto enerģiju transformēt biodegvielā. Ja tiek izmantotas tehnoloģijas, kuras ļauj 33% no graudos uzkrātās enerģijas transformēt biodegvielā, tad biodegvielas ražošana no graudiem dos vairāk degvielas nekā tiks summāri patērēts tās ieguvei tikai tad, ja graudaugu ražība būs lielāka par 66 cnt/ha.

Ja graudaugu ražība ir mazāka par 66 cnt/ha, tad, lai iegūtu vienu tonnu biodegvielas, visa ražošanas procesa laikā ir jāiztērē vairāk par vienu tonnu fosilās (vai bio) degvielas.

Latvijas visproduktīvākās graudaugu kultūras, ziemas kviešu, ražība pat klimatiski vislabākajā, 2015. gadā bija 55,3 centneri no hektāra. Ziemas kviešu ražība klimatiski sliktajā, 2018. gadā Latvijā bija tikai 41,7 centneri no hektāra. Savukārt pērn vidējā ziemas kviešu ražība Latvijā bija 48,8 centneri no hektāra. No tā izriet, ka Latvijas apstākļos audzēt graudaugus biodegvielas vajadzībām nozīmē nevis dzīvot zaļi, bet gan bezjēdzīgi veicināt fosilās degvielas svilināšanu. Ražot graudaugus biodegvielas vajadzībām mūsu klimatiskajos apstākļos nozīmē vienas tonnas biodegvielas iegūšanai iztērēt vairāk par vienu tonnu fosilās degvielas (pārveidojot visu iztērēto enerģiju degvielas ekvivalentā). Svilināt vairāk fosilas degvielas, nekā tiek iegūts biodegvielas, nozīmē dzīvot ļoti, ļoti nezaļi, un ar šādu politiku tiek veicināta lieka planētās piesārņošana, graujot jau tā trauslo Zemes ekosistēmu.

Līdz ar to lielāka etilspirta apjoma piejaukšana fosilajam benzīnam ir jāuzskata nevis par zaļo politiku, bet gan par atbalstu lauksaimniecībā nodarbinātajiem, spirta ražošanas lobijiem un labu atbalstu naftas produktu ražotājiem un tirgotājiem.

Turklāt globālā līmenī labākās lauksaimniecības zemes joprojām aprij lielpilsētu izplešanās. Ja pārtikas produktu vietā uz pāri palikušajām lauksaimniecības zemēm turpmāk tiks masveidā audzētas biodegvielas kultūras, tad tas izraisīs globālu pārtikas trūkumu. Lauksaimniecības resursi ir ierobežoti. Ar biodegvielu nav iespējams aizstāt fosilās degvielas ražošanu, būtiski nesamazinot pašreizējo cilvēku skaitu uz Zemes.

Juris Paiders / nra.lv