12. novembris, Otrdiena
Vārda dienas: Kaija, Kornēlija
Kā pelnīt?
1. novembris 2019, 13:04
Kas tas ir par budžetu, ko pašlaik Saeimā pieņem Jaunās Vienotības premjera Krišjāņa Kariņa valdība? Nekāds «attīstības», dižlaimes, plauksmes un augsmes budžets, grozi, kā gribi, tas nesanāk. Vairāk tam pienākas tādi apzīmējumi kā «nepildīto solījumu», «apčakarēto skolotāju», «uzmesto dakteru» budžets. Neglīti, ka paši taču solīja, paši pieņēma likumu, ka veselības darbiniekiem būs algu paaugstinājums, taču tagad, kad solījums jāpilda, atklājas, ka no nepieciešamajiem 120 miljoniem eiro būs vien trešdaļa. Dabiski, ka veselības darbinieki jūtas piekrāpti, un dabiski, ka viņi draud protestēt.

Nebūtu labi, ja visas dusmas klātos pār vienu veselības ministri no Attīstībai/Par Ilzi Viņķeli. Ja dusmas, tad tās jāklāj pār visu valdību. Ja valdība no sākta gala ir vāvuļojusi par to, ka tās prioritāte ir veselība, tad kaut kā vajadzētu spēt izskaidrot, kāpēc veselības darbinieki tiek tik nežēlīgi mānīti.

Izglītības un zinātnes darbinieki tiek vēl mānīti vēl drūmāk - viņu nozares ministre no Jaunās konservatīvās partijas Ilga Šuplinska burtiski ņirgājas ar savām «ja» vārsmām. Skolotāji var cerēt uz algu pielikumiem, ja valstij izdosies atņemt naudu finanšu noziedzniekiem. Ministre nevis cenšas iejusties nozares darbinieku ādā, bet visādi grauj nozares prestižu, ieciklējoties bezjēdzīgā karā pret Latvijas Universitāti, apšaubot tās rektora ievēlēšanu un neslēpti mēģinot partejiski pakļaut augstskolas sev, pazemojot to autonomiju.

Kariņš vēsta priekpilnu ziņu, ka budžets tagad ir desmit miljardi un ir bijis nebijis pieaugums. Taču visām vajadzībām tik un tā nepietiek. Kā tas tā var būt?
Desmit miljardi ir ļoti jauki - tas nav maz, un tas nav daudz, bet ir apmierinoši. Apmierinoši - tas nav slikti, bet ir vidēji un pelēki. Ar to var kaut kā eksistēt. Taču pēc trijām neatkarības desmitgadēm vajadzēja dalīt nevis nieka 10 miljardus, bet 20 vai vismaz 15. Ja valstij, kurā ir 1,9 miljoni iedzīvotāju, pie diezgan jau ilga tirgus ekonomikas un sen vairs ne mežonīgas pirmatnējā kapitāla grābšanas perioda ir vien 10 miljardi, tas nav izcils rādītājs. Daži pāri Spānijas un Itālijas futbola klubu ir tikpat vērti kā visa mūsu valsts ekonomika. Tas nozīmē, ka valstī naudas nav, un naudas nav tāpēc, ka nav naudas.

Naudas trūkst tāpēc, ka trūkst naudas no ārpuses - no investīcijām, no eksporta, no preču un pakalpojumu ražošanas ar augstu pievienoto vērtību. Nupat Neatkarīgajā bija intervija ar Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāju Jāni Plato, kurš atkārtoja vienkāršu un zināmu patiesību, ka valsts ekonomikas spēks ir ražošana eksportam ar augstu produktivitāti.

Nav tā, ka Latvijā nekā nav. Ir brīnišķīgi uzņēmumi Ventspilī, Liepājā, Rīgā un citur, kas ražo ielu tīrāmās mašīnas, krūšturus vai mēbeļu montāžā izmantojamus štruntiņus, kurus labi un lielā daudzumā pērk pasaulē. Ir zivtiņas eļļā, kuras, ja pareizi mārketingiski pasniedz, var pārdot pat Ķīnā un ASV. Un tūristi pie mums brauc. Un ārzemju studenti pie mums mācās, kas ir lielisks eksports ar augstu PVN. Tomēr ir par maz.

Varētu cerēt uz Latvijas jaunatnes inovatīvajām idejām, labām zinībām jaunajās tehnoloģijās, taču tur vajag, lai Ekonomikas ministrija nav satraps startapiem.

Pat ja ražotājs Latvijā ir produktīvs un spēj sacept vairāk kotlešu vai uztaisīt vairāk un skaistāk frizūru nekā viņa kolēģis Norvēģijā, viņa darba alga sanāk daudz mazāka nekā Norvēģijā. Tas ir kopējā mūsu valsts ekonomikas vājuma dēļ - tāpēc, ka par maz ir naudas un par maz cilvēku, kas spēj maksāt. Bailes pat domāt, kas notiks pie nākamās recesijas, kas ir nenovēršama, jo pastāv dabiski ekonomikas cikliskuma likumi.

Kur lai valstī atnāk nauda? Kā pelnīt? Piesaistīt investīcijas ir lieliski, taču, ja investors ir tāds, kurš iegulda sīknaudu un izpumpē Latvijas resursus, tad šāds investors ir nevēlams. Konkurence ir lieliski, taču ne viennozīmīgi - ja aiz konkurences vīģes lapas paslēpjas vietējs vai ārzemju kartelis vai monopols, tad nauda plūst projām. Vienā brīdī kāda liela peļņa ir brīnišķa, bet citā brīdī iznāk, ka tā jau ir skāde. Samazinot vai palielinot kādu nodokli, var nest ieguvumu vienā gadā, bet var radīt zaudējumus piecos vai desmit gados.

Pašreizējā budžetā var atrast daudz nelietderīgi izpļekarētas naudas vai naudu, ko varētu pārdalīt veiksmīgāk. Var daudz ko norakstīt uz korupciju un pelēko ekonomiku. Taču daudz svarīgāks ir jautājums: «Kā vairāk nopelnīt?» Un tas jau ir augsta līmeņa jautājums, kurā ar propagandiski pārspīlētu, durni paranojisku, lozungisku acu izbolīšanu nevar neko pat ne saskaitīt un atņemt, nemaz nerunājot par nopietnu analīzi un prognozēšanu. Tur būtu jāvērtē ieguvumi un riski, jāparedz, kas notiks Latvijā un pasaulē pēc viena, diviem un vairāk gājieniem. Taču, ja pašai galvenajai investīciju piesaistes amatpersonai - Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras direktora vakantajai vietai - tiek piesolīta alga, kas vienāda ar trauku mazgātājas algu Anglijā, tad tas kaut ko liecina par mūsu valsts politiku - tātad nav vajadzīgs liels eksperts, dižs domātājs, bet vien sīks izpildītājs kādām ārvalstu spiediena grupām, lai ir kas parakstās.

Gan jau valdošās partijas ar lielu brēkāšanu kaut kā tiks galā ar 10 miljardu pārdali, taču ir lielas bažas, vai politiķi, no kuriem liela daļa pie varas ir tikuši ar visprimitīvāko propagandu un zemākās raudzes bezkaunīgu elektorāta krāpšanu, spēs atbildēt uz jautājumu: «Kā valstij pelnīt?»

Māris Krautmanis / nra.lv 




Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats