12. novembris, Otrdiena
Vārda dienas: Kaija, Kornēlija
Sākuma lapa » Redakcijas viedoklis » Izglītības politika vai analfabētisms?
Izglītības politika vai analfabētisms?
25. oktobris 2019, 11:09
Pirms spriest par to, cik skolēniem jābūt vienā klasē, Latvijas valsts politiskajai un izpildvarai jāatbild vismaz uz diviem jautājumiem. 

 Pirmais – kāpēc Latvijas valsts politiskā un izpildvara pēc neatkarības atgūšanas nav spējusi pozitīvi restartēt demogrāfisko procesu valstī? Otrs – kāpēc Latvijas valsts politiskā un izpildvara šajos neatkarības gados nav kā pienākas gādājusi par daudzmaz izlīdzinātu valsts teritorijas apdzīvotību? Un tikai pēc tam, kad uz šiem jautājumiem tiks reljefi un godīgi atbildēts, kad tiks iezīmēta reāla perspektīva turpmākajam un atbildīgie par tās īstenošanu, sāksim runāt par bērnu skaitu klasēs.

Mana mamma bija izcila, taču skarba skolotāja. Mūsu domas visai bieži nesaskanēja, un mēs strīdējāmies. Tomēr šad tad viņa lūdza mani aizvietot savās stundās (viņa mācīja latviešu, vācu un krievu valodu). Man viņas internātskolas klases bija par lielu. Protams, varēju, pats vēl būdams savas vidusskolas šmurgulis, muldēt savu muldamo, diktēt kādus uzdevumus, taču pat man gribējās tikt tuvāk šiem pamatskolas klašu bērniem. Taču liela daļa no viņiem man tā arī palika miglā. Palika masa. Nevis bērni. Pati mamma uzskatīja, ka maksimālais skolēnu skaits klasē, lai šī masa pazustu, lai tu kā skolotājs veiktu ne tik vien kā pliku funkciju, bet spētu kaut cik redzēt arī ikviena bērna sirsniņu un dvēseli, ir - piecpadsmit. Citādi skolēni nevis mācās, bet tikai piedalās stundā. Mamma ar savu lielo pieredzi varbūt spētu būt normāla skolotāja arī divdesmit bērniem, taču principā - ne vairāk kā piecpadsmit. Citādi tu pārstāj būt skolotājs, tu klases priekšā esi tik vien kā dekorācija, kas tēlo skolotāju, kurš iedomājas, ka ir skolotājs. Tā teica mana mamma. Un es vēl arvien viņai ticu. Tāpēc nule modē nākusī masivizācijas tendence man nav ne saprotama, ne pieņemama. Es to uzskatu par pedagoģisku analfabētismu. Lasīju arī kaut kādu klasiķu atziņu, ka darbaspējīga būs tikai tā grupa, kurā cilvēku būs vairāk nekā grāciju (trīs), bet mazāk nekā mūzu (deviņas). Psihologi arī apliecinājuši, ka vadāma ir grupa, kurā nav vairāk par 14 cilvēkiem.

Un kas tad mums te ir primārs? Kaut kādas sekundāras budžeta kalkulācijas vai arī latviešu kā izglītotas, apgarotas, ar nākotnei nepieciešamiem gara un prakses instrumentiem pietiekami apgādātas kultūrtautas perspektīva? Vai mums ir šim mērķim atbilstoša valsts (!) politika? Šķiet, ka tāda līmeņa valsts politikas mums pagaidām nav. Šķiet, ka pagaidām pamatā ir tikai grābstīšanās, ar kuru piesegt varas aprindu pašlabuma meklējumus.

Turpmāk - dažas atsevišķas subjektīvas tēzes par tēmu:

- skolotājiem un izglītības sistēmai būtu beidzot jāizšķiras, kas tiem svarīgāks - sekmīgs, savai nākotnei sagatavots skolēns vai sekmīgi pārbaudījumi, eksāmeni;

- lauku skolās skolēnu skaits klasēs jānosaka nevis ar likumu, bet atbilstoši vietējo iedzīvotāju vajadzībām;

- jāskolo visi, ne tikai apdāvinātie. Piemēram, skolotājam jāatbild ne tikai par to, kādas zināšanas gūs tie, kuri aktīvi ceļ rokas un izpaužas, bet arī par to, ko no skolas dabūs kautrīgie, noslēgtākie, tie, kuri negrib cilāt rociņas;

- tāpēc - skolotājam jānodrošina iespēja veltīt uzmanību katram (!) skolēnam;

- esmu (pateicoties savam ģeniālajam augstākās matemātikas pasniedzējam) aizvietojis skolotājus arī augstskolā. Esmu kļūdījies. Un, lūk, tas ir pats riebīgākais, ja skolotājs gvelž muļķības. Es atzinos, taču vainu izpirku ar kārtīgu dropi;

- patlaban man rodas sajūta, ka izglītības sistēmas birokrātija vedina skolotājus atsacīties no individuālā darba ar bērniem, nekontrolēt, ko viņi no tās mācīšanās katrs (!) sapratuši, ko nē (ja klasē 30, tad stundā katram var tikt labi ja minūte);

- vidusskolā katram uz galda jābūt datoram (digitalizācija!);

- turklāt, ja klausīt profesionāļus, tad skolēnu skaitam klasē kaut kādā mērā jābūt atkarīgam arī no nodarbību satura un to mērķa;

- manā uztverē skolotājam ir tiesības deleģēt pārstāvību (manas mammas attieksme), bet ne pienākumus un atbildību;

- itin daudzus vecākus patlaban vairāk nodarbina nevis vēlme izglītot savus bērnus, bet vēlēšanās viņus pabarot. Jūs, kas pie varas un kam it kā būtu jāredz nabadzības līmenis valstī, padomājiet arī par šo aspektu;

- turklāt - skolotāju atalgojumu nekādā (!) ziņā nedrīkst padarīt atkarīgu no bērnu skaita klasē!!!

Viktors Avotiņš / nra.lv 




Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats