Šo cienījamās Jūlijas Latiņinas tekstu tiešām ir vērts izlasīt. Kaut vai tāpēc, lai uzzinātu, ka Grētai līdzīgi bērni dzīvojuši arī agrākos laikos un arī veikuši «lielus» darbus. Pat iznīcinot savu cilti.

Piemēram, XIX gadsimtā Āfrikā dzīvoja piecpadsmitgadīga meitenīte Nongkavuze no lopkopju hosu cilts. 1856. gadā viņa pārnāca no upītes un pavēstīja, ka senču gari viņai teikuši - hosiem jānogalina visi savi lopi. Pēc tam mirušie augšāmcelšoties, senču gari patriekšot baltos un došot hosiem jaunus lopus. Hosi klausīja meitenīti un sāka izkaut savus lopus, bet pēc tam - tos hosus, kuri vēl nebija savus lopus izkāvuši. Gala beigās visi lopi bija izkauti, arī sējumus gari bija aizlieguši, un - tā kā paši gari nerādījās, sākās milzīgs bads un no katriem četriem hosiem trīs nomira.

Bet XVII gadsimta beigās divpadsmitgadīgās Ennas Putnamas dēļ tika pakārti 19 «burvji» un «raganas».

Kas mani vēl pārsteidz Grētas sakarā? Pirmkārt - publiska ņirgāšanās par visai slimu (anoreksija, depresija, Aspergera sindroms - vieglākā autisma forma) bērnu, ko savā viedoklī NRA (27.09.) jau minēja kolēģis Bens. Un ko šajā attieksmes ziņā mainītu tas, ja bērns būtu pilnīgi vesels? Otrkārt, mani pārsteidz pieaugušo aprobežotība. Kurš jums, politiķu kungi, valstsvīru kungi, mācīja, ka pusaudžus var ņemt nenopietni, ka viņu vidē sarunas par lietu jēgu var aizstāt virspusēju muldēšanu? Sak, kam te vara, tas te kungs, un visādi sīkaļas lai stāv pie ratiem. Minētais raksts it labi ilustrē, ko šāda ignorance cilvēkiem savulaik maksājusi.

Re, ko teica Grēta: «Brūk veselas ekosistēmas. Mēs esam uz izmiršanas sliekšņa, bet jūs runājat tikai par naudu...» Bet - precīzas, atbildīgas un profesionālas domāšanas sakarā citēšu Andra atsūtīto teikumu: «Ikviens, kurš pārzina ekoloģiju, daudzmaz saprot, ka klimata izmaiņas ir dabisks ciklisks process un cilvēka loma tajā ir minimāla.» Pret Grētu nekādā ziņā nav jāizturas kā pret zīdaini, taču viņas dēļ ANO nav jāpārvērš par vēl lielāku smilšu kasti, nekā tā jau ir, un kurā pieauguši cilvēki tik vien zina, kā rādīt mūsu bērniem, mūsu nākotnei uķi-uķi.

Guardian salīdzināja Grētu ar Ābramu Linkolnu. Pašreizējā publiskā attieksme pret viņu tās kopumā gan liecina, ka tur var iznākt arī Pavļiks Morozovs. Jo infantilisms ir pārlieku izdevīgs resurss, lai vara to neizmantotu. Tajā skaitā lai vara pilnā sparā neizmantotu tai pieejamās «grūtās paaudzes», «pārejas vecuma» īpatnības. Piemēram, gribu pašapliecināties kaut vai uz vecāku, skolas, viņu pieredzes nolieguma rēķina. Kas gan cits, ja ne visai efektīvs varas resurss šajā ziņā bija Staļina laika pionieri vai Mao Dzeduna hunveibini.

Tomēr - padomāsim arī ne tik lineāri. Padomāsim, vai Grēta no ANO tribīnes neizteica mūsu šodienas un - sevišķi - modernajai pasaulei vairāk humānu nekā ekoloģisku brīdinājumu. Turklāt brīdinājumu, kuru savā ziņā var pieņemt arī kā bērna, briestoša bērna bažas vai saucienu, kliedzienu pēc lielākas aizsargātības šajā mūsdienu pasaulē. Pats labi atceros, ka Grētas vecumā manas publiskās izpausmes ne vienmēr atbilda manai faktiskajai gribai. Bet te es negribētu nevienu ne tiesāt, ne slavēt. Vienīgais - es pilnīgi piekrītu Vitālijam Piskunam, kurš uzskata, ka ikviens, kurš izmanto bērnus politiskiem mērķiem, ir noziedznieks un viņam jāsēž cietumā. Jo tā ir politiska pedofilija. Ir jau viegli pateikt, ka nelīdzsvarots pusaudzis teica nesaturīgu, infantilu runu. Bet varbūt vajadzētu paskatīties kā nākas, kas tur bija apkārt, kas aplaudēja, un tad kļūtu redzams gan tas, ka Grēta bija manipulējams projekts, gan manipulatori.

Uz priekšdienām jautājums varētu būt arī šāds - vai mūsu skolas, mūsu izglītības sistēmas ar šo cilvēces dinamiku rēķinās pietiekami? Ja jau pat bagātajā Zviedrijā cilvēka bērns no augstas tribīnes faktiski pauž (manā uztverē) savas bailes no vientulības un šāda vai tāda ārēja apdraudējuma.

Viktors Avotiņš / nra.lv