Pat vissarežģītākā būšana - demogrāfija, tautas, nācijas atjaunošana, pastāvot adekvātai tautas saturēšanas, noturēšanas un reālai, vecākiem saprotamai, pieņemamai jauno paaudžu nākotnes izredžu politikai, radītu šajā ainavā zināmu, cerīgu stabilitāti.

Nemācēšanu tikt ar šīm problēmām galā, manuprāt, nosaka visai elementārs neprofesionālisms - nespēja noteikt resursus, nespēja uzturēt produktīvu saskari ar valsts (vai pašvaldību) sistēmu. Nesen Krievijas kanālā Doždj klausījos interesantu pārraidi, kurā tika citēti dažādu slavenību (sākot ar Džefersonu, Martinu Luteru-Kingu, beidzot ar Tolstoju un Aleksandru Bloku) izteikumi par varu un valsti, bet pēc tam tika saukti esošās Krievijas Federācijas Krimināllikuma un citu tiesību aktu panti, saskaņā ar kuriem šie ļaudis par saviem izteikumiem varētu dabūt tādus vai citādus cietumsodus. Mani tas gan smīdināja, gan skumdināja. Proti - tā bija liecība, ka demokrātija, sevišķi - demokrātija varas izpratnē šajā - Austrumeiropas telpā, nav piedzīvojusi diez kādu evolūciju. Tas attiecas arī uz Latviju.

Jāsāk piekrist Neatkarīgās lasītājai Lūcijai, kura, piesaucot Dostojevski, teic, ka arī latviešiem nedrīkst dot brīvību, jo viņi nezina, ko ar to iesākt. Todien (17.09.) man zvanīja itin daudzi redzīgi cilvēki. Piemēram, Dāvids no Rīgas uzskata, ka galvaspilsētas atkritumu problēma ir visai vienkārši risināma būšana. Viņš nesaprot šo histēriju, kas tagad tiek saukta par afēru. Vai šitā afēra saistāma ar naturāliem mēsliem vai kādiem politiskiem, korporatīviem mēsliem, vai vēl ko? No publiskajām šai tēmai veltītajām pļāpām viņš - izglītots tehnokrāts, uzņēmuma vadītājs - profesionālu atbildi pagaidām nav dabūjis. Savukārt Jānis no Garkalnes nesaprot, kāpēc institūcijas, kuras kontrolē bankas, ir tik bezatbildīgas. Vai tad tām nav jāatbild par to, ja kāda banka aiziet pa burbuli? Par ko tad viņi tur saņem savas prāvās aldziņas? Bet Jānis Krūmiņš no Jaunjelgavas, lai arī ilgus gadus strādājis pašvaldībā, tomēr nesaprot ministra Pūces administratīvi teritoriālajai reformai veltīto argumentāciju. Es te piesaucu šos cilvēkus gan tāpēc, ka pats gribētu saņemt perfektas atbildes uz viņu uzdotajiem jautājumiem, gan arī tāpēc, ka šos jautājumus uzdevuši cilvēki «no tautas» un - nebūt ne muļķi. Tauta ir pelnījusi atbildi. Kad tauta to saņems?

Ko es no tā visa secinu? To, ka valsts pārvalde visos tās aspektos ir pelnījusi ja ne reformu, tad nopietnu kvalitatīvu revīziju. Tautai, valstij reiz taču ir jāsāk iet uz augšu. Nevis izklīst. Un - ir aplam atsaukties uz vēlētāju, pilsoņu kopumu, no kura mēs ik reizes dabūjot tieši tādu varu, kādu esot pelnījuši. Ja vara nespēj būt labāka par šo pilsoņu masu, ja politiķi spēj tik vien kā izmantot varu, ja lēmējvara un izpildvara nespēj uzturēt vai radīt spēcīgu vidusslāni, inteliģenci, kas šai varai tās dziļākajā jēgā būtu tikai izdevīgi, tikai stiprinātu to vai citu partiju ilgdzīvošanu. Diemžēl, vērodams šīs Saeimas sasaukumu, es šaubos, vai tā un arī tās noteiktā valdība saņemsies šādai revīzijai un spēs to profesionāli definēt. Taču - šo darbiņu, manuprāt, varētu veikt Valsts prezidenta Egila Levita kunga speciāli veidota komisija vai padome, kuras slēdzieni pārējiem varas atzariem būtu profesionāli jāvērtē. Galu galā - visiem varas atzariem reiz būtu jāsaņemas un jābeidz barot mediji ar pļāpām, tukšvārdību un tenkām, bet jārada vismaz priekšstats par to, ka valsts varas telpa spēj būt kaut cik saturīga un profesionāla. Bet, ja ceturtā vara tiek padarīta tik vien kā par pārējo varas atzaru tukšuma ruporu, tad tas liecina par visu varas līmeņu degradāciju.

Viktors Avotiņš / nra.lv