Šis ir iemesls, kāpēc ļoti daudzi pensionāri un arī visi tie Latvijas ļaudis, kuri izprot Latvijas pensionāru apstākļus, pauda sašutumu gan par to, ka pensiju indeksācija nespēja kompensēt to cenu pieaugumu, kas visvairāk ietilpst pensionāru ikmēneša preču grozā, gan arī par valdības klusu piekrišanu divkāršot samaksu par pensiju piegādi mājās vismazāk aizsargātajām iedzīvotāju grupām - ļoti veciem ļaudīm un invalīdiem.

Lai kā ir audzis IKP un lai kā Latvija ir tuvojusies ES vidējam pārticības līmenim, bet pēdējo septiņu astoņu gadu laikā Latvijas pensionāru dzīves līmenis ir dramatiski samazinājies. To labi ilustrē šī gada sakumā sākumā CSP izdotā Latvijas statistikas gadagrāmata 2018.

Grāmatas 130. lpp. ir doti aprēķini par to, kā mainījās produktu groza lielums, kuru varēja iegadāties par vidējo Latvijas vecuma pensiju. 2010. g. par vienu vidējo pensiju Latvijā varēja nopirkt 732 kg kartupeļu, bet 2017. g. vairs tikai 673 kg kartupeļu.

2010. g. par vienu vidējo pensiju Latvijā varēja nopirkt 66 kg liellopu gaļas, bet 2017. g. - 57 kg liellopu gaļas. Vairāki produkti pa šo laiku izzuda no pensionāru ēdienkartes. 2010. g. par vienu vidējo pensiju Latvijā varēja nopirkt 42 kg sviesta, bet 2017. g. vairs tikai 30 kg sviesta. Savukārt 2010. g. par vienu vidējo pensiju Latvijā varēja nopirkt 80 kg vārītās desas, bet 2017. g. vairs tikai 45 kg vārītās desas. Protams bija preces, kur cenu pieaugums bija tik pat liels kā pensiju pieaugums. Piemēram, nopērkamais rupjmaizes un cukura daudzums 2010. un 2017. g. palika praktiski nemainīgs. Ir arī preces, kurām cenu pieaugums bija mazākā ātrumā par pensiju lieluma pieaugumu, tomēr pa šo laiku desmitos procentu pieauga ar mājokli saistītie izdevumi un nodokļi par īpašumu. Elektroenerģijas cenas pieaugums mājsaimniecībām apsteidz gan pensiju, gan vidējās darba algas pieaugumu utt. Kopumā, salīdzinot ar 2010. gadu, Latvijas pensionāru dzīves līmenis ir pašlaik ir ievērojami samazinājies. Šī bija vissvarīgākā nianse, kuru pirms pagājušā gada Saeimas vēlēšanām nepamanīja uzpūtīgie koalīcijas politiķi, bet jo īpaši ZZS finansisti. Nemitīga IKP pieauguma piesaukšanas laikā, kad 450 tūkstoši Latvijas pensionāru arvien dziļāk grima nabadzībā, 2018. gada Saeimas vēlēšanas izpaudās kā protesta balsojums, atdodot varu politiskajiem avantūristiem no Jāņa Bordāna līdz pat Jurim Pūcem.

ZZS nomainījušie politiskie avantūristi ir tik izsalkuši, ka gatavi naudu jauniem iepirkumiem (tas tiek nomaskēts ar vārdkopu «jaunās politikas») iegūt, neprātojot par līdzekļiem. Tie ir ar mieru atteikties no valsts apmaksātājam pusdienām sākumskolā un gatavi īstenot tādu politiku sakaru nozarē, ka pensiju pieaugums pat nesedz pensiju piegādes tarifa palielinājumu utt.

Kamēr pie varas tikušie jaunie politiskie spēki eiforiskā aizgrābtībā fantazē par jaunām politikām, jauniem cietumiem, jauniem iepirkumiem ar tik lieliem starpniecības procentu cipariem, ka galva sagriežas, tikmēr vairāk nekā trešdaļa Latvijas iedzīvotāju ekonomikas izaugsmi, IKP pieaugumu un veiksmes stāsta turpinājumu izjūt kā dramatisku dzīves līmeņa kritumu.

Ja valdošo partiju bosi ir aizsapņojušies, tad tiem, kas ir opozīcijā, vajadzētu norādīt, ka pie varas esošajiem ir jābeidz murgot par jauniem cietumiem. Pašlaik prioritārai ir jābūt tikai vienai jaunai politikai - ir jāīsteno pasākumi nevienlīdzības samazināšanai Latvijā. Pensionāru un citu Latvijas trūcīgāko iedzīvotāju ienākumi ir jāpalielina tiktāl, lai tie vismaz kompensētu 2010.-2019. gadā pazaudēto dzīves līmeni. Ir jānosaka stingra prioritāte. Jaunus cietumus var sākt būvēt un jaunas politikas izsludināt tikai tajā gadā, kurā par vienu Latvijas vidējo vecuma pensiju varēs nopirkt vairāk sviesta, desas un liellopu gaļas nekā 2010. gadā!

Juris Paiders / nra.lv