20. novembris, Trešdiena
Vārda dienas: Anda, Andīna
Sākuma lapa » Redakcijas viedoklis » Palikt vai nepalikt pie siles?
Palikt vai nepalikt pie siles?
11. septembris 2019, 13:26
«Uz šo jautājumu ministre jau izsmeļoši atbildēja,» tēmu noslēdzot, punktu mēģināja pielikt Arvils Ašeradens (JV), Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs. 

«Ministre neatbildēja pat vairākkārt,» klausītāji «no malas» pusbalsī iebilda. Pusbalsis gan nepārgāja balsīs, jo latvieši ir pieklājīgi – pat tad, ja ir skaidrs, ka Dieva rasa nemaz nav Dieva rasa, bet paši ļoti labi zināt – kas... Šoreiz ministre Šuplinska (JKP) neatbildēja uz jautājumu par LU Satversmes sapulci: kā var būt, ka viena un tā pati sapulce ir leģitīma tad, kad jāievēlē LU Senāts, bet pēkšņi kļūst neleģitīma, kad jāievēlē rektors?

Viņnedēļ tika sasaukta komisijas ārkārtas sēde, lai diskutētu par to, vai augstskolas ievēlēts rektors ir jāapstiprina valdībā. Par šo tēmu īpaši nerunāja, galvenā doma bija: nu gan turpmāk plaši diskutēsim, kaut arī bordānisti - bez diskusiju iespējamības - visu jau bija «atrisinājuši»! Diskutēsim, neatbildēsim uz jautājumiem, vienkārši kulstīsim mēli!

Tiešām, kāpēc gan Šuplinskai, visam jaunkomunistu baram un šo baru apkalpojošajam personālam - pārējām «koalīcijas» partijām - vajadzētu runāt par kaut kādu tur LU Senātu vai par aizmirstības upē ar varu nogremdēto rektoru Muižnieku, ja ir svarīgākas lietas, par ko cepties? Un par šiem senātiem nav pat jācepas (Šuplinskas garlaikotā seja komisijas sēdi padarīja vēl garlaicīgāku...), jo likmes ir daudz augstākas: bordānistiem galvenais ir sagrābt Universitātes attīstībai paredzēto līdzekļu tērēšanas tiesības: no Eiropas struktūrfondiem nāk ap 40 miljonu eiro. Tieši tāpēc bordānistiem nav vajadzīgs Indriķis Muižnieks, kurš savādā kārtā nebija iecerējis Universitātes autonomiju un stabilu attīstību nomainīt pret mīlīgu pakļaušanos jaunkomunistiem...

Par bordānistu partijas eleganto darbošanos runā arī Rīgas Stradiņa universitātes rektors, profesors Aigars Pētersons: «Mēs 40 gadu esam dzīvojuši autoritārā sabiedrībā Padomju Savienībā. Uz kurieni mēs iesim, ja tagad atgriezīsimies pie tāda vadības stila? Zināmas pazīmes tam ir, piemēram, tieslietu ministrs Bordāns valdības sēdē paziņo, ka LU bijušais rektors Muižnieks nevienu tiesu nevinnēs. To saka cilvēks, kurš vada Tieslietu ministriju.» (Neatkarīgā, 9.09.) Nebrīnītos, ja Bordāns tiesām būtu izsūtījis apkārtrakstu ar norādījumu izšimpēt Muižnieku. Pusslepeni epistulārais saziņas veids nav nekas jauns: ārvalstu vēstniecības savulaik saņēma ministriņa gaudas par draudiem «tiesiskumam». Tas vēl nav viss: Šuplinskas «augstākās izglītības reforma» ietver sevī nevis virzību uz mācību procesa efektivitāti un augstiem zinātniskiem rezultātiem, bet gan uz neatkarīgu akadēmisko mācību iestāžu pārvēršanu valsts kapitālsabiedrībās, kurās saimniekotu bordānistiem lojāli «speciālisti» un «padomes». Runā, ka šīs vērtīgās «reformas» kājas augot no Ārvalstu investoru padomes, kuru ar Bordānu saista siltas attiecības...

Lai stiprinātu bordānistu slimīgo varasgribu, tiek iedarbinātas visas sviras. Nule TV raidījums Nekā personīga atklāja milzīgu «kompromatu»: Paula Stradiņa mazdēls - profesors Andrejs Ērglis - strādā Universitātē! Un arī mazmazdēls tur strādā! Kaut kas traks! Bet streiklauzis Gvido Straube, Šuplinskas iebīdītais LU rektora pienākumu pildītāja krēslā, visu izdarīja, kā nākas: padzina no Alma Mater vadības LU Stratēģijas padomes priekšsēdētāju, akadēmijas viceprezidentu Andreju Ērgli, vienu no izcilākajiem Latvijas zinātniekiem. Nu, jā, viņš taču publiski iestājās par Indriķi Muižnieku...

Uz fona, kas sastāv no «koalīcijas» gļēvuļiem, streiklaužiem, šantāžistiem un alkatīgiem varasgriboņiem, kā balts zvirbulis parādījās Janīna Kursīte-Pakule (NA), kura vienīgā (!) komisijas sēdē runāja par valdības mīkstmiesību. «Pēc valdības vienaldzības pret Latvijas augstskolu rektoru vairākumu un pret ZA vadību, kas aizstāvēja Muižnieku, var rīkot diskusijas līdz bezgalībai. Ja valdība nerespektē izglītības un zinātnes priekšstāvjus un vienkārši «mauc tālāk», tad - lieciet rektora amatā kaut vai svēto Pēteri, nekas nemainīsies,» tā Janīna Kursīte.

Viņai bija kauns par valdības attieksmi pret akadēmisko sabiedrību, par savas partijas ministru memļacīgo rīcību, atbalstot Šuplinskas iniciēto skandālu. Bet laikam daudziem tas ir pārāk iracionāli: sajust kaunu. Un kas gan ir kauns, ja uz spēles likta iespēja - palikt vai nepalikt pie varas siles?

Elita Veidemane / nra.lv






Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats