20. augusts, Otrdiena
Vārda dienas: Bernhards, Boriss
Sākuma lapa » Redakcijas viedoklis » Kur steidzas reformas dzinēji?
Kur steidzas reformas dzinēji?
7. augusts 2019, 10:58
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības (VARAM) ministrs Juris Pūce ir noslēdzis konsultācijas ar pašvaldību deputātiem par sabiedriskai apspriešanai izvirzīto administratīvi teritoriālā iedalījuma modeli, teikts VARAM izplatītajā preses relīzē ar nosaukumu «J. Pūce konsultāciju laikā ATR apspriedis ar vairāk nekā tūkstoti pašvaldību pārstāvjiem».

Ievērojiet, relīzes virsrakstā lietota abreviatūra ATR, kura, lai arī nav atšifrēta, acīmredzot nozīmē - administratīvi teritoriālā reforma, savukārt pašā tekstā runa jau ir par administratīvi teritoriālā iedalījuma modeli, kas tomēr nav viens un tas pats. Reforma ir kaut kas fundamentāls un principiāls, kamēr teritoriālā iedalījuma modelis - tikai robežu maiņa. Šī - vai nu reforma, vai pašvaldību robežu maiņa - tiek dzīta uz priekšu ar uzkrītošu steigu. Kāpēc tāda steiga?

Tāpēc, ka valdošajā koalīcijā nav ilūziju par tās patieso «vienotību», viedokļu sakritību un līdz ar to ilgtspējību. Šai koalīcijai un valdībai nav vienota nākotnes attīstības redzējuma. Tā balstās vienīgi uz premjera Krišjāņa Kariņa spējām pacietīgi ar visiem sarunāties un nogludināt asos stūrus. Taču skaidrs, ka arī Kariņa «kompromisa mākslas» talantiem ir robežas. Jebkurā brīdī jebkurš no koalīcijas partneriem var ietiepties, nostāties pozā, un šajā situācijā pat Kariņa spējas samierināt vilku ar zaķi var izrādīties nepietiekamas. Tāpēc ir jāpasteidzas, kamēr, esot vēl šajā valdībā, katra partija savā lēņu ministrijā var darīt, ko grib. Patiesības labad jāatzīst, ka ne tikai šajā valdībā. Tas ir mūsu valsts pārvaldes hronisks defekts.

Kā jau minēju, paši VARAM darbinieki atsevišķos gadījumos iecerētās pārmaiņas dēvē par reformu, citos par teritoriālā iedalījuma modeli. Šī nekonsekvence ir labi saprotama, jo piedāvātā de facto atgriešanās pie padomju laiku rajoniem neatrisina Latvijas fundamentālās reģionālās problēmas. Proti, depopulāciju un resursu sadrumstalotību lielu attīstības un infrastruktūras projektu īstenošanai. Var piekrist, ka esošie novadi daudzos gadījumos ir pārāk sīki, lai īstenotu lielākus projektus, bet arī jaunie «rajoni» vairumā gadījumu tāpat būs pārāk sīki. Tajā pašā laikā Pierīgas novadi ir finansiāli pašpietiekami un to apvienošanai esošās koncepcijas ietvaros nav cita pamatojuma kā vien - lai visi jaunie novadi pēc platības izskatītos daudzmaz samērīgi. Gluži atsevišķs stāsts ir par to, cik daudz «reformas» bīdītāji ieklausās to cilvēku iebildumos un vēlmēs, kuri šajās «reformētajās» teritorijās dzīvos. Par šo aspektu jārunā atsevišķi, tāpēc šajā reizē to neskarsim.

Ja gribam nevis teritoriālā iedalījuma modeļa maiņu, bet īstu reformu, tad pašvaldību pārvalde būtu jāmaina fundamentāli. To vislabāk izdarīt, ieviešot divu līmeņu pašvaldības. Augstākā līmenī neliels skaits - zem desmit - pietiekami lielu apriņķu (apgabali), kuri veic, koordinē visa reģiona kompleksu attīstību. Zemākā līmenī pašreizējie novadi, kas ir tuvu cilvēkiem un nodarbojas ar lokālām lietām, sniedzot tos pakalpojumus, kurus tiem deleģē valsts. Šis modelis savu efektivitāti ir lieliski pierādījis daudzās valstīs - Polijā, Dānijā un citur.

Šim modelim iebildumi parasti sākās ar vārdiem - jā, bet pie mums ir mazāks iedzīvotāju skaits un blīvums. Nu un tad? Kāda gan tur saistība? Patiesībā ir tieši otrādi. Mazais cilvēku skaits un blīvums ir iemesls tam, ka pašvaldības jāveido lielākas, savukārt, tām palielinoties, palielinās arī attālumi līdz katram atsevišķam cilvēkam, un atkal slikti. Tāpēc divu līmeņu pašvaldības ir optimāls modelis resursu koncentrācijai, ļaujot saglabāt ciešu pašvaldību saikni ar iedzīvotājiem.

Gan šos, gan citus priekšlikumus «reformas» steidzinātāji noraida jau pašā saknē. Ja pieņemam, ka viņus nemotivē arī kaut kas cits, bez vēlmes darīt labu Latvijai, tad šī nevēlēšanās ieklausīties, izvērtēt arī citus risinājumus skaidrojama vienīgi ar savas aizstāvamās koncepcijas nepārliecinošo raksturu. «Reformas» bīdītāji par savu taisnību nav pārliecināti, baidās, ka sākotnējā pašpārliecinātība tūlīt izčākstēs, tāpēc to nekritiski dzen uz priekšu, balstoties uz zināmas paštaisnu rīdzinieku grupas, kura vienmēr zina, kā citiem labāk domāt un darīt, uzmundrinājumiem. Tā vien šķiet, ka no valstiskā viedokļa nebija prāta darbs par reģionālās attīstības ministru likt cilvēku no partijas, kuras elektorālā un idejiskā bāze ir tieši šī paštaisno, citus dzirdēt negribošo rīdzinieku grupa.

Bens Latkovskis / nra.lv 




Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats