20. augusts, Otrdiena
Vārda dienas: Bernhards, Boriss
Sākuma lapa » Redakcijas viedoklis » Bezkompromisu kašķīgums
Bezkompromisu kašķīgums
26. jūlijs 2019, 13:38
Lai gan valdība ir devusies atvaļinājumā, premjeram Krišjānim Kariņam nekāds atvaļinājums nesanāk. Otrdien Jaunās konservatīvās partijas (JKP) frakcija bija aicinājusi premjeru pie sevis, lai spriestu par turpmāku sadarbību valdībā. Pirms sarunām JKP līderis Jānis Bordāns vēlējās ar premjeru parunāt zem četrām acīm Jutas Strīķes kabinetā, kurš aprīkots ar pretnoklausīšanās iekārtām. Šī sīkā detaļa uzskatāmi raksturo aizdomu un neuzticēšanās atmosfēru, kādā dzīvo JKP deputāti. Saruna, kurai premjers sākotnēji atvēlēja piecas minūtes, ievilkās gandrīz uz stundu. Visu šo laiku pārējie JKP biedri un premjera biroja darbinieki gaidīja aiz durvīm.



Vēlāk Bordāns žurnālistiem pavēstīja, par ko sūdzējies premjeram. Lūk, Krievijas dziedātājs Grigorijs Ļepss, tā vietā, lai tiktu iekļauts melnajā sarakstā, esot ielaists Latvijā un uzstājies Jūrmalā Laimas Vaikules rīkotajā koncertā, kuru, pilnīgs ārprāts, esot apmeklējis arī iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens. Skaidrs, ka tas viss noticis, lai pazemotu Latviju.

Manis pēc Ļepsu varētu ielikt kaut trijos melnajos sarakstos un Latvijā neielaist. Tāpat arī iekšlietu ministram varbūt nebija ko grozīties tajā Krievijas «zvaigžņu» koncertā, bet vai tie ir tāda līmeņa nodarījumi, lai rīkotu publisku skandālu un izsauktu pašu premjeru «uz tepiķi»? Paranoiska tieksme visur saskatīt pazemojumus un ar pirkstu norādīt citu partiju ministriem, kādus koncertus viņiem apmeklēt un kādus ne, jau robežojas ar apmātību. Katram no mums daudz kas nepatīk gan pasaules kārtībā, gan citu cilvēku rīcībā, bet, ja katru reizi, kad kāds kaut ko dara ne pēc mūsu prāta, sāksim skaļi kliegt un izrādīt savu neapmierinātību, tad drīz vien uz mums sāks skatīties kā uz jocīgiem, lai neteiktu aptaurētiem.

Līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām ir vēl trīs gadi. Skatoties uz JKP līderiem, ir skaidrs, ka visus viņus - Jāni Bordānu, Jutu Strīķi, Krišjāni Feldmanu, Juri Jurašu, Gati Eglīti, Jāni Ozolu - vieno pārspīlēts paštaisnums un demonstratīva pārākuma sajūta pār visiem citiem, kuri, labākajā gadījumā, ir pārlieku piekāpīgi konformisti, bet lielākoties tomēr nelieši. Tāpat skaidrs, ka šis paštaisnums un pārākuma sajūta viņiem ir dziļi apziņā iesēdusies rakstura īpašība, kura nekad nezudīs. Tāpēc gan premjeram, gan koalīcijas partneriem ir jābūt skaidrai pozīcijai - cik daudz un cik ilgi viņi ir gatavi kolēģiem no JKP iet pretī un kopīga darba labad pieciest viņu paštaisno augstprātību? Patiesībā, nevis JKP bija jāaicina premjers uz «atklātu» sarunu, bet gan premjeram jāizrunā ar JKP tālākā kopā strādāšanas kultūra.

Var jau staigāt apkārt ar sava svētuma apgarotiem ģīmjiem, visus citus apsaukāt par uzpirktiem nodevējiem un mācīt, kā pareizi jādomā, bet kaut kādai robežai jābūt. Runājot par robežām, es domāju, ka tām jābūt no abām pusēm. Cik ilgi JKP kolēģi valdībā ļaus, ka viņiem kāpj uz galvas, lai nelietotu rupjāku darbības vārdu.

Var saprast gan pašu Kariņu, gan arī koalīcijas partnerus. JKP jau pirms vēlēšanām sevi pieteica kā bezkompromisa cīnītājus par savu taisnību, un šī kategoriskā nostāja deva rezultātu. Starp tā dēvētajām latviskajām partijām JKP ieguva visvairāk balsu un jau sākotnēji uzskatīja, ka viņiem - kā vispareizākajiem - pienākas vairāk par citiem. Viņi var atļauties citiem norādīt, cik tie nepareizi, negodīgi un citādi slikti, savukārt citiem šie pārmetumi ir klusuciešot jānorij. Jāsaka, kā ir - viņiem sava svētuma demonstrācija sanāca (īpaši sākumā) tik neviltoti pārliecinoša, ka ne tikai daļa sabiedrības noticēja šai eņģeliskajai šķīstībai, bet arī koalīcijas partneri ilgi baidījās un joprojām baidās pateikt acīs - jūsu nimbs tāds apsūbējis un tā zeltījums viltots.

Politiskajai praksei ir sava loģika. Ja kāds ir muļķis vai citādi neriktīgs, tad efektīvākā metode viņu politiski vājināt, ir ļaut netraucēti izpausties. Tāpēc var saprast pieredzējušo politiķu tēvišķīgo iecietību pret politisko pirmziemnieku izlēcieniem, kuri paši, šķiet, vēl nav sapratuši, ka koalīcijas akciju kontrolpakete jau labu laiku kā pārceļojusi pie partijas ar nomināli mazāko mandātu skaitu - pie Vienotības. Tā politikā gadās bieži - spēlētājs, kuram ir labi sākuma rādītāji, bet kurš skaļi bazūnē, cik viņš izcils, un kašķējas ar pārējiem, pamazām aizbīdās perifērijā, bet tas, kurš izsaka mazāk pretenziju citiem un it kā piekrīt visdažādākajiem kompromisiem, neskatoties uz mazāku resursu daudzumu un citiem ne tik labvēlīgiem nosacījumiem, beigās dabū visvairāk.

Bens Latkovskis/ nra.lv




Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats