Kā dziedātu Fredis, «ak, nianses, nianses, nianses...»! Kas tie ir par maznozīmīgiem sīkumiem, par ko premjers un citi politiķi un nepolitiķi piekasās ministram, kurš tā cīnās par tautas interesēm un taisnīgiem Sadales tīklu tarifiem?

Viena no «niansēm» ir Kapitālsabiedrību pārvaldības likums, kurš acīmredzot uz ministru neattiecas. Lai mazinātu politisko ietekmi, likumā kā uzņēmumu kapitāla daļu turētāji nozīmēti nevis ministri, bet ministriju valsts sekretāri, kuriem arī uzticēta atbildība pieņemt lēmumus un kuriem «ir visas normatīvajos aktos paredzētās kapitāla daļu turētāja pārstāvja tiesības, pienākumi un atbildība». Šis mehānisms praksē gan īsti nestrādā, ko Nemiro rīcība ar Latvenergo padomi apliecina visā krāšņumā. Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Ēriks Eglītis, kurš ir Latvenergo valsts kapitāla daļu turētājs, apliecina savu marionetes lomu - saņēmis ministra tiešu, rakstisku norādījumu atlaist padomi, būdams pakļauts ministrijas vadībai, nav varējis tam iebilst.

Likums arī nosaka, ka valsts kapitāla daļu turētāja pārstāvis katru gadu izvērtē kapitālsabiedrībai izvirzīto mērķu sasniegšanu, vadoties no kā «pieņem lēmumu par turpmāko rīcību, lai nodrošinātu aktīvu atdeves un vērtības pieaugumu, kā arī vidēja termiņa darbības stratēģijā noteikto mērķu sasniegšanu». Ja būtu pamats «aizdomām par nelietderīgu, neefektīvu rīcību vai pārkāpumiem un ja konstatēti būtiski riski attiecībā uz noteikto mērķu sasniegšanas iespējamību», vajadzētu rosināt auditu, savukārt padomes locekļus likums ļauj atsaukt akcionāru sapulcei. Par uzņēmuma un tās padomes nopietnu izvērtējumu nedz premjers, nedz citi valdības locekļi, nedz plašāka sabiedrība nav informēti.

Jā, sabiedrību tracina tas, ka valsts uzņēmumu padomju locekļi saņem tūkstošus eiro par darbu, kuru veic epizodiski, sanākot uz sanāksmēm reizi nedēļā vai retāk, savienojot vairākus amatus. Arī attiecībā uz Latvenergo padomi sabiedrībai jautājumus raisīja universālās vadītājas Baibas Rubesas spēja savienot Rail Baltic projekta vadību ar darbu Latvenergo padomē, līdzīgi arī Martina Sedlacka padomes locekļa darba savienošana ar darbu airBaltic valdē, turklāt, bez latviešu valodas prasmēm. Uz uzņēmumu padomēm vispār Latvijas sabiedrībā raugās kritiski - tās agrāk tika plaši izmantotas kā partiju barotnes tām tuviem cilvēkiem un pēc sabiedrības spiediena tika likvidētas, bet, stājoties OECD, tās tika atjaunotas, jo tādējādi tiekot nodrošināta kapitālsabiedrību laba, nepolitiska pārvaldība. Lai vai kā, šī atlaistā padome 2016. gada nogalē tika izvēlēta četrās konkursa kārtās, 80 kandidātu konkurencē no 10 valstīm, piesaistot labu personāla atlases uzņēmumu, kā arī darbojoties plašai nominācijas - ekspertu komisijai.

Ne miņas no tā nav pašlaik, un pagaidu padomes iecelšana neiztur jebkādu kritiku. Viena lieta ir par sastāvu - dīvains ir Nemiro noliegums, ka šie nav «savējie», ņemot vērā, ka padomē iecelts ministra padomnieks un biroja vadītāja. Atceramies, kādu jezgu sacēla jaunie koalīcijas politiķi, kuri paši nav pārstāvēti Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē (NEPLP), kad konkursā uz LTV valdi, kurā tika piesaistīta speciālistu atlases kompānija, kurš notika vairākās kārtās, tostarp ar publiskām diskusijām, netika veidota nominācijas komisija, kādu paģēr Kapitālsabiedrību pārvaldības likums, bet ko neprasa Raidorganizāciju likums. Atšķirībā no NEPLP, uz Latvenergo viennozīmīgi attiecināms Kapitālsabiedrību pārvaldības likums, kurā skaidri un gaiši teikts: «Valdes un padomes locekļa nominēšanas process atbilst korporatīvās pārvaldības labās prakses principiem, nodrošina atklātu, godīgu un profesionālu valdes un padomes locekļu atlasi...» Likums prasa noteiktiem kritērijiem atbilstošus kandidātus atlasīt, «organizējot publisku kandidātu pieteikšanās procedūru, piesaistot personāla atlases konsultantus vai izmantojot citas personāla atlases metodes», izveidot nominācijas komisiju, tajā iekļaujot valsts kapitāla daļu turētāja, koordinācijas institūcijas izvirzītos pārstāvjus, neatkarīgus ekspertus un, ja nepieciešams, novērotājus ar padomdevēja tiesībām. Lieki teikt, ka nekas tāds Latvenergo padomes gadījumā netika organizēts. Jā - šī esot pagaidu padome, bet tāda pagaidu padome likumā vispār nav paredzēta. Padome, kā saka Kariņš, tāpat kā grūtniecība vai nu ir, vai nav.

Ja reiz nemākam uzņēmumu padomes veidot un izmantot profesionāli, prasot arī pienācīgu ieguldījumu par ne mazu atalgojumu, tad varbūt jāatgriežas pie to likvidēšanas? Varbūt nevajag lēkāt pakaļ visām bagāto klubiņa un citu starptautisko institūciju matricām, kuras mūsu politiskajā konjunktūrā tiek izkropļotas un zaudē jēgu, kur likuma burta un gara pārkāpumi kļūst par maznozīmīgām niansēm?

Baiba Lulle / nra.lv