Satversmes tiesa aizliegumu publicēt ierēdņu atalgojumus pa mēnešiem izdeva šā gada 6. martā, bet ar 1. aprīli Valsts ieņēmumu dienests (VID) sāka publicēt to pašu ierēdņu 2018. gada kopējos ienākumus. Protams, ka loģiski tas nav. 13. Saeima ir apņēmusies nokārtot, lai par ierēdņu šā gada ienākumiem nekas vairs publiski nekļūtu zināms un lai VID publisko datubāze tiktu aizvērta. Šie Saeimas pūliņi nav pievienošanās Satversmes tiesnešu sašutumam par nepieļaujamo ierēdņu privātās dzīves aizskārumu gadījumā, ja nodokļu maksātāji uzzina, cik daudz no viņu samaksātās naudas izlietots katrai no vairākiem simtiem tūkstošu privāto dzīvju atbilstoši to cilvēku skaitam Latvijā, kuri šeit pilda augstāku vai zemāku ierēdņu funkcijas. Jau pagājušajā gadā ilgi pirms Satversmes tiesas sprieduma 12. Saeima bija ķērusies pie darba, lai sacerētu ierēdņu atalgojuma slēpšanas likumu, kas tehniski saucas par grozījumiem likumā Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā. Nākamās Saeimas vēlēšanu kampaņas un citu iemeslu dēļ 12. Saeima izrādījās mazāk izdarīga nekā Satversmes tiesa. Tā savu uzdevumu jau ir izpildījusi, bet 13. Saeima to izpildīs kā kārtējo apliecinājumu, ka visi priekšvēlēšanu trači un 2/3 Saeimas deputātu sastāva nomaiņa valsts politiku nav mainījusi ne par mata tiesu.

Visu šo notikumu laika grafiks liek domāt, ka tie publiski zināmie un nezināmie cilvēki, kuri tiešām nosaka valsts politiku, par ierēdņu atalgojuma noslēpšanu vienojās pagājušajā gadā ap šādu laiku. Attiecīgi tika piemeklētas iestādes un personāži, kuriem šis uzdevums jāizpilda. Uz nodokļu maksātāja kakla sēdošajām Saeimai un Satversmes tiesai uzdeva šo uzdevumu izpildīt, par to apsolot attiecīgajām amatpersonām ne tikai vēl ilgu palikšanu amatos ar lielu algu, bet arī ar lielām cerībām dzīvot ne tikai no algas. Proti, bez mazākās kautrēšanās no citiem cilvēkiem saņemt arī prēmijas, piemaksas, pabalstus, kompensācijas, atmaksas, atlīdzības, honorārus un vēl daudzos citos vārdos nosauktu naudu, naudu, naudu, naudu un vēlreiz naudu. Tieši tāda ir ierēdņu algu noslepenošanas jēga, kas Satversmes tiesas tiesnešu naktsmieru uzlabos ne mazāk kā visiem pārējiem ierēdņiem neatkarīgi no valsts līdzekļu tērētāju paradumiem stādīties priekšā par politiķiem, deputātiem, karavīriem vai konsultantiem.

Līdz šim Latvijā lietotā ierēdņu ienākumu publiskošana nebūt nebija apsēstība ar tādiem ideāliem un idejām, kādas īstenībā nodotas glabāšanai Tautas frontes muzejā. Nē, tādējādi valsts varu sadalījušie grupējumi kontrolēja cits citu, lai kāds nepagrābj par daudz. Precīzāk sakot, grupējumi ļāva sabiedrībai kontrolēt savus locekļus ar noteikumu, ka kontrolei ļausies arī citi. Ideju atkabināt sabiedrību no kontroles var vienlīdz labi izskaidrot vai nu ar to, ka Eiropas Savienības 2014.-2020. gada plānošanas perioda naudas dalīšanā šie grupējumi sasniedza tik idillisku saskaņu, kādā negribējās ļaut plebejiem bāzt degunus labo draugu pulciņa darīšanās, vai arī tieši otrādi, ka kontroles mehānisms tiek demontēts konfliktu saasināšanās dēļ.

Valsts un pašvaldību iestādes šo demontāžu uztvēra jau pirms ierēdņu algu slepenības formalitāšu nokārtošanas. Tās kopš pagājušā gada izvērsušas savu budžetu sadalīšanu pa ierēdņu kabatām ar tādu vērienu, par kādu izbrīnu un sašutumu nesen izteica valsts kontroliere Elita Krūmiņa. Kā 2018. gadam raksturīgu iezīmi viņa minēja Ģenerālprokuratūrā pērn ieviestās piemaksas prokuroriem par sēdēšanu sanāksmēs. Rezultātā viens sevišķi cītīgs sēdētājs tur pamanījies par 20 atsēdētām reizēm mēnesī saņemt 1600 un gadā - 18 tūkstošus eiro virs pamatalgas.

Saeima un visas pārējās valsts iestādes neapšaubāmi izdarīs visu no tām prasīto, lai nepieciešamo slepenību izsludinātu un tās ievērošanu nodrošinātu. Jau pieminētajai E. Krūmiņai tiks aizliegts turpmāk nākt klajā ar skaidrojumiem, kā iestādes tiek pie naudas, ko pēc tam sadala attiecīgo iestāžu ierēdņi. Pietiek jau ar to, ka viņas dēļ 2018. gads Latvijas vēsturē turpmāk saistīsies ar Labklājības ministrijā ierēdņiem izmaksāto miljonu eiro, kas no valsts budžeta tika izmānīts it kā audžuģimeņu finansēšanai, un ar Iekšlietu ministrijas darbiniekiem prēmijās sadalītajiem miljoniem, kas bija paredzēti policistu apgādāšanai ar ieročiem.

Ja ierēdņu atalgojumu noslepenot izplānojušie cilvēki rēķinās ar Latvijas valsti kā kaut cik ilglaicīgu projektu, tad viņiem vajadzētu uztraukties par viņu pašu izprovocēto valsts līdzekļu izsaimniekošanas kāpinājumu. Tomēr atpakaļceļa tagad vairs nav, jo valsts nedrīkst atstāt ne mazāko spraudziņu, pa kuru nodokļu maksātāji varētu ieraudzīt to nekaunības pakāpi, ar kādu naudu grābj valsts un pašvaldību ierēdņi svētā pārliecībā, ka neviens nekad neko neuzzinās.

Arnis Kluinis / nra.lv