Rīgas lidostai ir lieliska satiksme ar pilsētu. Iesēdies 22. autobusā un pēc 15 minūtēm jau esi centrā.

Arī daudzi ārzemnieki, kuri pirms ciemošanās Latvijas galvaspilsētā ievākuši informāciju par labākajiem veidiem, kā nokļūt līdz pilsētai, izmanto šo iespēju. No lidostas ar 22. autobusu braucu ne pirmo reizi un katru reizi uz to, kas redzams aiz loga, skatos ar tāda cilvēka acīm, kurš Rīgu redz pirmo reizi.

Secinājumi diemžēl nav glaimojoši. Pirmais iespaids par Rīgu ir diezgan sovjetisks. Sākot jau ar apdauzītajām, deformētajām atkritumu tvertnēm pie autobusa pieturvietām un beidzot ar industriālo nolaistību, kas paveras no Kalnciema ielas tilta pār dzelzceļu. Šoreiz kopējo iespaidu vēl paspilgtināja lielais iereibušo skaits, kuri iekāpa autobusā, sākot no pieturas pie lielveikala Spice. Skaļi lamājoties, ar vaļējām alus pudelēm rokās. Tikai vēlāk, izdzirdot uguņošanas troksni no Uzvaras parka puses, apjautu, ka šoreiz daudzie iereibušie ir saistībā ar 9. maija svinībām.

Līdz ar to var parunāt par 9. maija svinību jēgu. Skaidrs, ka to cilvēku apziņā, kuri par dzimto valodu uzskata krievu valodu, 9. maijs simbolizē kaut kādu pagātnē bijušu varenību un etnisko triumfu, kas efekta ziņā pārsniedz jebkādu uzvaru pasaules čempionātos. Par to pat nav vērts strīdēties vai, vēl trakāk, kādu kaunināt. Tas ir pašsaprotami. Taču tam ir vēl ir otrs, dziļākais plāns. Tur iekļaujas dziļa nostalģija pēc kaut kādiem citiem laikiem. Nav runa tikai par to, ka agrāk (jaunībā) zāle bija zaļāka un saule spožāk spīdēja. Tur pulcējas arī jauni cilvēki, kuri padomju laikus nav piedzīvojuši. Tā ir nostalģija vai ilgas pēc arhaikas. Pēc novecojušas pasaules kārtības.

Jebkurai senatnei ir savs šarms. Cilvēki daudz labprātāk staigā pa vecpilsētām, nevis pa modernu jaunbūvju kvartāliem. Šeit uzsvars jāliek uz vārdu staigāt, jo dzīvot viņi grib modernā vidē, labiekārtotos mitekļos, nevis vecās mājās ar šķībām durvju ailēm un bez ērtībām. Savs šarms droši vien ir arī padomju laiku senatnei ar tās totālo deficītu, rindām veikalos, tukšajiem plauktiem un pelēkajām, noplukušajām māju fasādēm. Ir cilvēki, kuriem visa šī padomju laiku arhaika ir sirds dziļumos tuva. Pat racionāli saprotot, ka padomju laiki nebūt nav par paraugu ņemams dzīves modelis. Vienkārši, kā to pierādījuši psihologi, cilvēka komforta zona ir kaut kas viņam labi pazīstams un ierasts. Ja cilvēks ir ieradis pusdienot rūpnīcas ēdnīcā vai iedzert stacijas bufetē, tad viņš jutīsies nekomfortabli smalkā restorānā ar baltiem galdautiem un entajiem galda piederumiem.

Modernajā pasaulē daudzi jūtas nekomfortabli. Viņi labāk jūtas vidē, kas viņiem ir ierasta kopš bērnības. Tiem, kas ārzemēs bijuši maz, Rīga var šķist moderna, eiropeiska pilsēta. Man tā tāda likās arī astoņdesmitajos gados, taču tagad, paskatoties tā laika bildes, redzams - cik gan pelēka un paplukusi tolaik bija Rīga. Diemžēl arī tagad, lai arī progress nav noliedzams, Rīga ir tālu no tā, kas ar tās milzīgo pievilcības potenciālu ir sasniedzams. Galvenais Rīgas attīstību un uzplaukumu bremzējošais faktors ir lielas rīdzinieku daļas ticība, ka arhaikā, padomju laiku senatnē ir kaut kāds apslēpts šarms. Varbūt arī ir, bet ne jau apdauzītajās atkritumu tvertnēs un iereibušajos 9. maija svinētājos.

«Varam atkārtot» ir populārs šo 9. maija svētku svinētāju sauklis. Ko jūs varat atkārtot? Bedrainas, piemēslotas ielas un staigāšanu netīrās, sen nemazgātās drēbēs? Tur nekas nav jāatkārto. Tā daudziem ir ikdiena. Paskatieties uz Vāciju un tad pajautājiet, pirmām kārtām paši sev, kas uzvarēja tā dēvētajā Lielajā tēvijas karā?

Katru reizi, kad dažādu motīvu dēļ mēs aizliekam kādu labu vārdu par «labajiem» padomju laikiem, mēs balsojam par nekomfortablu vidi sev apkārt. Emocionāli var saprast vēlmi justies kā ierastajā krogā ar alus nolieto galdu, bet jāsaprot, ka labāk sev un nākamajām paaudzēm, ja no vecās padomju (proletāriski «tautiskās») senatnes turēsimies pa gabalu.

Bens Latkovskis / nra.lv