Lai cik izaicinoša būtu pašvaldību reforma, vēl izaicinošāka ir J. Pūces rīcība, publiski parādot savu ministriju kā vietu, uz kurieni ierēdņi nenāk strādāt, bet speciāli aprīkotās telpās spēlēties ar saviem bērniem.

Nē, protams, tas nav nekāds atklājums vai Latvijas jaunievedums, ka ministriju u.c. augsta ranga iestāžu ierēdņi caurmērā strādā ļoti maz vai nemaz. Tas likumsakarīgi izriet no nosacījuma, ka ierēdņu darbu var un drīkst novērtēt tikai un vienīgi citi ierēdņi. Tādā gadījumā ierēdnim Jānim ir tik vien tā darba, kā sarunāt ar ierēdni Ilzi, lai viņa Jāņa darbu vērtē par labu tāpēc, ka Jānis labi novērtēs Pēteri, kas labi novērtēs Daci, kura labi novērtēs Ilzi. Šīs savstarpējās vērtēšanas virknes sniedzas nevis dažu, bet dažu desmitu un simtu ierēdņu garumā, cauraužot visas ministrijas, kancelejas, kontroles un inspekcijas. Pēc Latvijas Republikas atjaunošanas pagāja ne vairāk kā 3-4 gadi, līdz no Latvijas PSR mantotie ierēdņu sastrādāšanās fragmenti savienojās jaunā secībā, kas nodrošina ierēdņu labklājību līdz šai baltai dienai. Tagad jau vairs ne tikai bērni, bet bērnubērni sāk mantot tās vietas Latvijas Republikas barības silē, kuras savulaik ieņēma izdarīgākie Atmodas censoņi.

Reālā dzīves aina ir nesalīdzināmi raibāka par jebkuru shēmu. Daba neņem vērā cilvēku nodomus viņu paaudžu pēctecības veidošanā, un cilvēku brīvā griba ik pa brīdim kādu novirza no smalki aprēķinātas karjeras trajektorijas, tāpēc palikšana pie ierēdņu silēm prasa nemitīgas rūpes un dažkārt pat darbu, ko ārpus ierēdņu bara palikušie neredz un nesaprot. Jā, pat no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) agrāk vai vēlāk tiktu izmesti tie ierēdņi, kuri pārāk burtiski saprastu J. Pūces atļauju turpmāk vairs nemocīties bezdarbībā, tēlojot darbu pie datora, bet doties spēlēties ar saviem vai kolēģu bērniem. Nē, būs tomēr dienu no dienas jāatsēž vismaz dažas stundas pie datora, lai nosargātu krēslu, kas pat burtiskā nozīmē var pazust, ja ierēdnis uz šā krēsla neapsēdīsies vairākas dienas, nedēļas vai mēnešus no vietas. Turklāt ne tikai vienkārši jāatsēž, bet jādara kaut kas, ko ierēdņi pilnīgi godīgi uzskata par darbu. Tas nozīmē saņemt un nosūtīt tālāk vismaz dažus dokumentus dienā, lai nodrošinātu darba imitāciju ne tikai sev, bet arī citiem ierēdņiem ne tikai savā ministrijā un Latvijā, bet visā Eiropas Savienības plašumā.

Šajā vietā jāatkārto vēlreiz, ka nebūt ne viss ministrijās un tām līdzīgās iestādēs notiekošais pakļaujas šādai shēmai. Noteikti daudz kas tai nepakļaujas vai tajā neiekļaujas, jo pretējā gadījumā Latvija vairs nepastāvētu kā valsts - ne kā ES dalībvalsts, ne kā piesegs Ādažos dislocētajai ārzemju kara bāzei. Lai rīt viss tikai paliktu tieši tāpat kā šodien, ne vienam vien cilvēkam valsts pārvaldē ir jāstrādā un pat smagi jāstrādā. Tomēr šādi strādājošie par tepat iepriekš teikto neapvainosies, jo viņi vēl daudz labāk par žurnālistiem zina, cik viņiem grūti kaut ko paveikt, par spīti ierēdņu barā valdošajam slinkumam un muļķībai. Tā tas ir caurmērā, kura noteikšana jāveic tāpat, kā fiziķi pēta ar cilvēka acīm un pat ar mēraparātiem tieši neuztveramus procesus. Tad tajos tiek iesaistītas lielākas daļiņas, pēc kuru kustībām, ko acis vai mēraparāti jau spēj uztvert, tiek izskaitļota pētāmo procesu norise. Konkrētajā gadījumā bērni kļūst par mērķermeņiem, kas no šodienas padarīs acīm redzamu vai ar hronometra precizitāti izmērāmu to, cik maz īstenībā jāstrādā VARAM ierēdņiem un tātad arī ierēdņiem vispār. Par visu valsts pārvaldi iespējams spriest tieši tāpat, kā cilvēki bez iebildumiem pieņem, ka viņu asins analīzēm pietiek ar dažiem pilieniem asiņu.

Nav tādu cilvēku, kas par bērniem sajēgtu tik maz, lai noticētu VARAM prese relīzē rakstītajam, ka «varētu vienlīdz ērti gan strādāt, gan arī pieskatīt savu bērnu: telpā nodrošināts galds darbam ar datoru, pie kura vecāki varētu strādāt, kā arī bērnu stūrītis ar bērniem paredzētu galdiņu, krēsliņiem, pufiem, kā arī groziem spēļu mantām»; noticēt, ka ir iespējams tāds zīdainim, kuram nevajag vecākus vai kādu viņu vietā, bet «ministrijā nodrošinātus pārtinamos galdiņus», kur zīdaini pārtīs un tad kā plīša lācīti noliks plauktā uz darba dienas ilgumu.

Dažās valsts iestādes Latvijā jau iepriekš izmēģinātā pārtaisīšanās par bērnu spēļu istabām izvērsusies nav un arī VARAM neturpināsies pēc tam, kad būs izpildījusi savu uzdevumu. Proti, būs apklusinājusi pašvaldību darboņus, kuri cenšas ar skaitļiem pierādīt, ka lietderīgāk būtu reformēt valsts iestādes, jo tās tērē vairāk resursu nekā pašvaldības. J. Pūce demonstrē, ka nekādi aprēķini un argumenti viņu neinteresē tieši tāpat, kā tie neinteresē VARAM savācamos zīdaiņus un visus citus bērnus, kas VARAM preses relīzē dēvēti par «mazajiem ekspertiem».

Arnis Kluinis / nra.lv