Skatot dažādus ierakstus sociālajos tīklos, nevar nepamanīt, ka ne viens vien, piebalsojot Krievijas federālo televīzijas kanālu propagandistiem, augstprātīgi vīpsnā gan par Ukrainas prezidenta vēlēšanu kampaņu (cirks, ākstība), gan par pašu ukraiņu demokrātismu un «eiropeiskumu» (korupcijas saēsts oligarhāts, ne eiropeiska valsts). It kā mēs paši būtu no nesalīdzināmi augstāka plaukta. Taču nevajadzētu aizmirst, ka augstprātība (lepnība) kristīgajā kultūrā tiek uzskatīta par vienu no lielākajiem grēkiem. Jādomā, ka ne bez pamata.

Īpašas nievas Ukrainas vēlēšanu procesa apņirdzējos izsauca Zelenska un līdzšinējā Ukrainas prezidenta Petro Porošenko debates Kijevas Olimpiskajā stadionā. To primitīvais saturs (netika apspriestas programmas, bet operēts ar saukļiem) un pusmežonīgā forma (saukļi tika izkliegti aurojoša pūļa pavadībā) ļāva ar vāju slēptu skaudību prātuļot - labi, ka pie mums nekas «tāds» nenotiek. Zemteksts - mēs taču esam daudz smalkāki un tātad pārāki. Vai tiešām?

Arī pie mums pēc dažiem mēnešiem gaidāmas prezidenta vēlēšanas. Kad? Precīzi, kurā datumā? Cik daudzi no mums to var pateikt, neieejot kādā no interneta meklētājiem? Var jau teikt, ka šī «vienaldzība» pret Valsts prezidenta vēlēšanām liecina par mūsu sabiedrības augsto demokratizācijas līmeni. Var jau teikt, ka esam sasnieguši tādu brieduma pakāpi, ka kaut kādas vēlēšanas neko nemaina - no pareizā kursa tas mūs nenovirzīs. Taču nemānīsim sevi. Skaidrs, ka patiesība ir cita. Nekādas intrigas un tātad arī plašākas intereses nav. Prezidents mums faktiski jau ir «ievēlēts». Tas ir Egils Levits.

Levits droši vien ir cienīgs prezidenta kandidāts, bet vai tiešām viņš ir vienīgais? Vai tiešām nav neviena cita? Noteikti tādu ir ne mazums, taču viņi nevar ne sevi pierādīt, ne parādīt, jo izvēle jau ir izdarīta. Vēlēšanas jau ir notikušas. Ārkārtīgi šaurā lokā. Pat ne 100 Saeimas deputātu, bet gan vēl daudz šaurākā - uz vienas vai labākajā gadījumā divu roku pirkstiem saskaitāmu cilvēku lokā.

Man personiski nav īpašu pretenziju pret šo konkrēto cilvēku, kuru «likvidētā» koalīcijas padome jau iecēlusi par nākamo prezidentu. Iespējams, ka viņš būs pat ļoti labs prezidents. Pretenzijas ir par procedūru. Nebūs mums nekādu debašu. Ne stadionā, ne arī kur citur. Kādēļ gan tādas būtu jārīko, ja tautai tāpat vārds netiks dots. Tiem, kas prezidentu formāli vēlēs (faktiski viņš jau ir iecelts), šādas debates ir pilnīgi liekas. Ja nu tomēr parādīsies kāds opozīcijas kandidāts, tad viņam jau sākotnēji «nodrošināta» negatīva publicitāte no «vajadzīgo» mediju puses. Ja būs debates sabiedriskajos medijos, tad tās noritēs tik sterilā atmosfērā, ka nevarēs novērtēt kandidātu psiholoģisko noturību. Tieši kandidātu spējas saglabāt aukstasinību un adekvātu uztveri stresa apstākļos tika testētas Ukrainas Olimpiskajā stadionā. Nekas tāds pat nav iedomājams pie mums. Rezultātā, klausoties savu, šaurā lokā ievēlētu prezidentu, galvenā doma līdz šim bijusi - kaut nu neizgāztos un nebūtu jākaunas.

Interesanti, ka daudziem šāda lietu kārtība šķiet ne tikai pilnīgi normāla, bet pat vēlama. Tā ir gandrīz vai ideāla, un tajā neko mainīt nevajagot. Valda nesatricināma pārliecība, ka es jau esmu tas «gudrais», kamēr pārējā «tauta» ir tālu atpalikusi un dziļi tumsonīga. Neko citu kā vien nosacīto zīgeristu tā ievēlēt nespēj, un tai neko nopietnu uzticēt nedrīkst. Līdzīgi kā domā pedagoģiski atpalikuši vecāki, kad, bērnam «labu gribot», viņu atrunā iet mācīties kādā sarežģītākā specialitātē. To jau tu nevarēsi apgūt. Tādējādi sagraujot bērna pašapziņu, faktiski pasakot, ka esi pārāk dumjš.

Ja ir tāda attieksme pret savu tautu, tad nav ko dusmoties, ka arī ārpus Latvijas robežām daudzi citi mūs uztver tieši tāpat - kā atpalikušu tautiņu, kas pārtiek no sēņu un ogu lasīšanas savos bezgalīgajos mežos un purvos. Situācijā, kad pašu tautai prezidentu vēlēt neļaujam, teikt, ka esam baigie eiropieši, un vīpsnāt par Ukrainas prezidentu debatēm stadionā ir, mazākais, liekulīgi. Tas ir gan sevi, gan savu paša tautu pazemojoši.

Bens Latkovskis / nra.lv