Uz jautājumu, kas ir šīs pārliecības pamatā, Endziņš atbildēja filozofiski: «Pirmā lieta, lai kaut kas kustētos uz priekšu jebkurā jautājumā, ir tā dēvētā politiskā griba. Bieži saka, mēs jau it kā to varētu, bet nav politiskās gribas. Tas, ko redzu arī pēc [10. janvāra] balsojuma parlamentā, ka nu ir skaidrs, ka pārliecinošs parlamenta vairākums ir ar politisko gribu šo jautājumu atrisināt. Tas ir pats svarīgākais, jo visās lietās ir tā, ka, kurš grib kaut ko izdarīt, meklē iespējas, bet, kurš kaut ko negrib darīt, meklē ieganstus to nedarīt. Ja politiskā griba noturīgi saglabāsies, tad es ticu, ka rezultāti būs.»

Endziņš LTRK priekšsēdētāja amatā ir jau daudzus gadus, un esmu viņu intervējis vairākkārt. Viņš vienmēr ir atstājis ļoti izturēta, savos izteikumos pat piesardzīga cilvēka iespaidu. Viņš vēlamo par esošo nekad agrāk nebija mēģinājis uzdot. Tāpēc Endziņa optimisms man likās cerīgs, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa atziņai par «politiskās gribas nepieciešamību jebkura jautājuma risināšanā» pilnībā pievienojos. 

Diemžēl politiskā griba ir visai gaisīga. Te tā ir, un te vairs tās nav. Tagad ar atpakaļejošu datumu arvien vairāk iezīmējas, ka patiesa politiskā griba «tikt galā ar slaveno OIK» mūsu politiķiem nekad nav bijusi. Ir bijusi priekšvēlēšanu vēlme pakulstīt mēli ap šo OIK jautājumu, pamakšķerēt balsis un viss. Iepriekšējais ekonomikas ministrs, kuram pēc amata šis jautājums bija jārisina, Arvils Ašeradens, Endziņa vārdiem runājot, nevis meklēja iespējas, kā kaut ko izdarīt, bet gan meklēja ieganstus, kā neko nedarīt. Jāatzīmē, ka šajā birokrātisko prasmju elementā mūsu politiķi un valsts ierēdņi ir sasnieguši ļoti atzīstamu virtuozitāti. Viņiem var uzdot vienalga ko, vienmēr atradīs ieganstu, kāpēc to nevar izdarīt. Jau tajā Krišjāņa Kariņa valdības veidošanas brīdī, kad topošais premjers skaidri lika saprast, ka ekonomikas amatā negribētu redzēt vienu no aktīvākajiem OIK jautājuma cilātājiem - Didzi Šmitu, kļuva skaidrs, ka visa skaļā OIK likvidācijas kampaņa beigsies ar to pašu, ko mūsu politiskie darboņi prot izkalt vislabāk. Proti, čiku.

Februārī intervēju arī pašreizējo ekonomikas ministru Ralfu Nemiro (Neatkarīgā, 28.02.2019.). Viņš pārstāv partiju, kura pirms vēlēšanām par OIK runāja (lai neteiktu - bļāva) visskaļāk. Nemiro vairākkārt uzsvēra, ka viņam OIK likvidācija ir ļoti svarīga un viņš izdarīšot visu, lai jautājums tiktu pozitīvi atrisināts. Taču uz jautājumu, vai «aprīlī elektroenerģijas rēķini būs mazāki, kā Saeima 10. janvārī nobalsoja», Nemiro reaģēja nekavējoši un ļoti precīzi: «Saeima tā nenobalsoja. Saeima nobalsoja, ka Ekonomikas ministrijai līdz 31. martam ir jāsagatavo normatīvie dokumenti, lai atceltu OIK.» Tieši šajā brīdī atklājās Nemiro «politiskā griba». Diemžēl tā nebija «meklēt iespējas darīt». Tā bija «meklēt ieganstus, kāpēc nedarīt».

Apzinos, ka no formālās loģikas viedokļa Nemiro ir pilnīga taisnība. Saeimas uzdevums bija sagatavot dokumentus, nevis likvidēt OIK, un to ministrs arī dara. Pārmest viņam man nav nekādu tiesību, taču šeit es runāju par politisko gribu, kas ir visai izplūdis un subjektīvs jēdziens. Politiskā griba ir emocionāla parādība, un tā ir jaušama cilvēka dvēseles spogulī - acīs. Ja, runājot par kādu lietu, acis ir tukšas, tad velti gaidīt aktīvu rīcību. Labākā gadījumā darbības imitāciju. Nemiro acis iegailējās tieši tajā brīdī, kad viņš varēja pateikt, ka līdz 31. martam jāsagatavo «tikai dokumenti». Dokumentus mēs sagatavosim, bet gala rezultāts mūs maz interesē, varēja nojaust no ministra attieksmes.

Jaunākie premjera Kariņa izteikumi, ka OIK likvidācija draud ar miljardu vērtām tiesvedībām, liecina, ka politiskā griba atrisināt OIK jautājumu ir pilnībā izgaisusi. Valdība ir iecementējusies savā neaizvietojamībā un zaudējusi jebkādu iespēju paspert kaut soli, kas kādam no koalīciju veidojošajiem politekonomiskajiem grupējumiem varētu nodarīt kaut mazāko kaitējumu. Tāpēc politiskā griba pārvērtusies ieganstu meklēšanā, kāpēc neko nedarīt.

Bens Latkovskis / nra.lv