Jā, man subjektīvi un, iespējams, aplam gribētos, lai EP vēlēšanas nav tik ļoti partijiskotas. Es tās censtos, teiksim, vairāk valstiskot (varbūt te jēdzīgāk būtu sacīt - kontinentalizēt). Kaut vai tāpēc (ja Eiropas Savienība mums patiešām svarīga), lai mazāk iespējami kļūtu dažādi Brexit varianti. Un arī tāpēc, ka EP, manuprāt, pagaidām nespēj reljefi definēt un atklāt sevi, savu jaudu esošo dominējošo ģeopolitisko spēku un to «spēļu» kontekstā. Pagaidām man nav skaidrs mehānisms, kā panākt katras ES valsts (!) politisko spēku adekvātu iekļaušanos kontinenta, teiksim, parlamentārajā kontekstā, bet es tomēr uzskatu, ka Latvijas pārstāvībai Eiropas Parlamentā būtu jābūt pamatā valsts (nevis partiju) politiskai pārstāvībai. Man pat šķiet, ka ES patlaban vairāk atbilstošs būtu tās kādreizējais nosaukums - Eiropas Kopienu asambleja. Jo tas nepadara labilu ne katras kopienas (nācijas) pašnoteikšanos, nedz arī visu dalībvalstu vienotību. Patlaban sniegt stabilas drošības garantijas ne par vienu, ne otru ES vadošās institūcijas nespēj. Varbūt pats interesantākais piemērs te nav ne Ungārija, ne Polija, ne Grieķija, bet gan ES ieilgusī amizēšanās ar Ukrainu. Palaikam man pat gribējies jautāt - ar ko tad ES institūtu Ukrainai pievērstā retorika daudz labāka par to, ko tai pievērš Krievija? Es uzskatu, ka lielā mērā tieši ES nenoteiktās, neprecīzās attieksmes dēļ Ukrainā veiktās konstitucionālās reformas nav spējušas padarīt tās politisko sistēmu pārliecinoši eiropeiskāku. Jā, jā, «ir grūti veikt eiropeiskas reformas valstī ar neeiropeisku mentalitāti». Bet kas tad rada riskus arī mūsu itin kā eiropeiskajā valstu kopībā? Izrādās mums (ES) nav pienācīgu, prevalējošu kontrargumentu, ko likt pretī atsevišķu dalībvalstu demaršiem. Lai arī nevienai no šīm valstīm manā uztverē nav pārliecinoša izstāšanās vai atsvešināšanās pamatojuma. Bet viens no iemesliem, kāpēc ES vadība nespēj dalībvalstis lāgā saturēt, varētu būt arī Eiropas Parlamenta pārliekā partijiskā saskaldītība. Es piedāvātu lielāku ES, teiksim, valstiskošanu. Proti - nevis izplūšanu kaut kādā pusamorfā, nekatrā ES pilsoņu masā, bet gan reljefā, skaidrā katras dalībvalsts nacionālās patības uzturēšanā.

Proti - Eiropas Parlamentu (nekādā ziņā nenoliedzot arī politisku domubiedru sadarbību EP līmenī) es lāgā neuztveru kā kaut kādu «otrās», «augstākās» pakāpes Saeimu. Man ar to nepietiek. Man gribas just stabilu, kontinenta un ES valstu kopuma mērogam atbilstošu, adekvātu varu. Šobrīd es lielā mērā jūtu tik vien kā aptuvenu taustīšanos un grābstīšanos, kura jau radījusi atsevišķu ES dalībvalstu kurnēšanu.

Manā uztverē tieši ģeopolitiskajam ES statusam adekvāts varas regulējums radītu to, ko grib, piemēram, Eiropas Tautas partiju grupas priekšsēdētājs, viens no Eiropas Komisijas priekšsēdētāja amata kandidātiem Manfrēds Vēbers - stabilitāti un pozitīvismu (sk. Diena, 6.02.2019.). Pozitīvismu ikvienas valsts attieksmē pret ES. Man kā mazas valsts pilsonim, vērojot tagadējās pasaules svārstības, tas patiesi rūp. Jā, ar ES man Latvijas stabilitāte un jēdzīga nākotne šķiet garantētākas nekā bez ES. Diemžēl lielā mērā es to tā saku arī visai zemās Latvijas politiskās varas kvalitātes dēļ. Tomēr, lai arī es respektēju Nicas līgumu (2001.), vienlaikus, uzskatu, ka ES valstu pašnoteikšanās ir jāpatur katrai no tām, nevis jādeleģē Eiropas Parlamentam. Citiem vārdiem - katrai no ES dalībvalstīm ir jāatbild par sava pilsoņu kopuma kvalitāti un tās izaugsmi. Tas darīs stipru gan katru dalībvalsti, gan Eiropas Savienību kā šo valstu kopumu. Pastāvošā Eiropas Parlamenta vēlēšanu kārtība man šķiet šai misijai pārāk nepilnīga. Man vēl nav ko piedāvāt, nav mehānisma, kas EP līdz ar pārējām ES vadības institūcijām padarītu ne tik vien kā par konkurētspējīgām vienībām Amerikas un Āzijas «lielo spēlētāju» kompānijā, bet noliktu ES šajā kompānijā līderpozīcijās. Tad tas būtu civilizācijas, tad tas būtu augstas kultūras konteksts. Un tad tas būtu augsts, teiksim, ASV, Ķīnas un ES ambīciju samēra līmenis.

Viktors Avotiņš / nra.lv