26. marts, Otrdiena
Vārda dienas: Eiženija, Ženija
Sākuma lapa » Redakcijas viedoklis » Kurš risinās restitūciju jautājumu?
Kurš risinās restitūciju jautājumu?
27. februāris 2019, 9:47
Politiskajās dabas zinātnēs kārtējo reizi iestājies regulārais pavasaris: atkal sākušās runas par ebreju restitūcijām.

Pērn ar likumu tika noteikts atdot Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomei (EDKP) piecus īpašumus, kas pirms Otrā pasaules kara esot piederējuši dažādām ebreju organizācijām, taču tas izrādījās sīkums: EDKP vadītājs Arkādijs Suharenko uzstāj, ka Latvijas pienākums ir atdot viņa organizācijai 275 īpašumus, kuru vērtība ir ap 200 miljoniem eiro.

Suharenko par ēstgribu nesūdzas: viņš jau kopš 2003. gada intensīvi piestrādā, lai iebiezinātu savas organizācijas maciņu.
Un ne tikai to vien. Ļaunas mēles melš, ka, Rietumu banka (otrā lielākā nerezidentu banka aiz ABLV, kas ir pašlikvidācijas procesā), kuras padomes priekšsēdētāja vietnieks un viens no lielākajiem akcionāriem ir Suharenko, esot nonākusi nevieglā finansiālā situācijā, tāpēc EDKP virsvadonis, šķiet, ir sacerējies, ka šie 200 miljoni eiro ieguls tieši Rietumu bankā, stabilizējot tās ļodzīgumu.

Bet ne viss notiek tā, kā iecerējis boss Suharenko, pat ne izņēmuma kārtā nenotiek. Pirmkārt, Saeimai tad vajadzētu mainīt ar īpašuma reformu saistītus likumus, sākot ar likumu par valsts īpašuma konversijas principiem, kur bija definētas gan denacionalizācijas, gan privatizācijas pamatnostādnes. Tad vajadzētu atcelt zemes, namīpašumu, banku, tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumu privatizācijas likumus. Otrkārt, restitūciju tačka nemaz tik iesmērēti neripo, jo EDKP nav tik visaptveroša ebreju organizācija, kā Suharenko kungs gribētu: jau gadiem sprakšķ nesaskaņas starp Suharenko un rabīnu Menahemu Barkahanu, Rīgas un Latvijas ebreju reliģiskās draudzes un biedrības Šamir vadītāju, kurš nebūt nav tik mērķtiecīgi kārīgs uz restitūcijām kā Suharenko. Tomēr: ja EDKP iegūtu restitūciju žūksni, Barkahana kungam nekas nebūtu pretim, ja viņa biedrība saņemtu finansējumu, jo «šajā gadījumā valstij būtu maksimāli godīgi jāsadala tā summa, kas iespējama kā kompensācija».

Un «treškārt» padara cerīgu abu ebreju organizāciju censmi pēc naudas, kas tām it kā pienākas, balstoties uz visai apšaubāmiem argumentiem. Partija Attīstībai/PAR ir deklarējusi, ka atbalsta pilnu pieprasītās kompensācijas izmaksu ebreju organizācijām. Šī tēma ir iekļauta frakciju sadarbības līgumā: koalīcijas partneri var virzīt «savus» likumprojektus un balsot atšķirīgi. Taču minētās partijas priekšvēlēšanu programmā jautājums par restitūcijām nebija pieminēts. Interesanti, vai aparisti nobijās, ka vēlētāji viņus varētu izšimpēt par šā jautājuma cilāšanu? Iespējams, pēc vēlēšanām drosme vairs nebija vajadzīga un tās vietā bija pietiekami ar kādu ziedojumu?...

Aparistu vēlīgumu jau pirms kāda laika novērtēja Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins (NA), teikdams, ka «ar rāvienu atdot Latvijas pilsoņu pirmskara īpašumus 2003. gadā dibinātai organizācijai, kuras biedru vairākumu veido PSRS okupācijas laikā no Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas iebraukuši cilvēki, nekādi nav iespējams, nemainot Latvijas Satversmes 91. pantu, kas skan tā: «Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.»» Par diskrimināciju (netaisnību) var uzskatīt arī to, ka minētās organizācijas vēršas pret Latvijas valsti, kaut gan īpašumus ebrejiem atņēma padomju okupanti, bet dzīvības - vācu okupanti. Denacionalizācijas process ir beidzies jau sen, un ikviens varēja tajā piedalīties.

Skarbi par to visu izteicies mūžībā aizgājušais advokāts Andris Grūtups: «Katrai Latvijā dzīvojošajai tautai ir jārēķinās ar zināmiem vēsturiskiem zaudējumiem. Bet vislielākie zaudējumi šeit, Latvijā, ir bijuši pamatnācijai. Mēs, latvieši, esam samierinājušies ar to. Latviešu organizācijām nav atdots gandrīz nekas, un tāds ceļš - lai pieprasītu atdošanu - mums nebija pieņemams. Un tāpat arī ebrejiem jāsamierinās ar vēsturiskiem zaudējumiem. Nedrīkst sevi nostādīt ārpus valsts un likuma. Vienīgā tauta, kurai šajā teritorijā varētu piešķirt izņēmumus un privilēģijas, ir latvieši. Jo šī ir Latvijas valsts. Ja kādam šāds noteikums nepatīk, tas var izvēlēties citu valsti, kur dzīvot.»

Spiediens uz likumdevējiem pieaug. Arī valdība neizspruks no lemšanas par restitūcijām, kaut arī tā pagaidām klusē kā zemi saēdusies. Bet atrisinājuma saldmi varam novēlēt «bezkompromisu tiesiskuma» varenajiem nesējiem Tieslietu ministrijā.

Elita Veidemane / NRA.lv




Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats