Jauni politiskie spēki, jauni principi... Un tā nu bija beigusies principiāli jaunā orgāna pirmā sēde. Valdības direktors Kankariņš klātesošajiem žurnaļugām paziņoja, ka, pirmkārt, ir iekustinātas vadlīnijas, lai uz Jāņiem (sliktākajā gadījumā uz Mārtiņiem) tiktu apstiprināts valsts budžets, ka, otrkārt, ar interesi tiek gaidīts, kā jaunais ekonomikas ministrs tiks galā ar OIK biznesmeņiem, ka, treškārt, pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām no 39 015 pagastiem jāuztaisa 38 190 pagasti, tādējādi veicot teritoriālo reformu. Tādi, lūk, jaunumi. Bet kad jau, tad jau: Kankariņš ar inteliģenti atvērtu seju piemetināja, ka arī valdības nama ķemertiņam būšot jauns nosaukums: tas turpmāk saukšoties par atvieglināšanās mikroiestādi.

Nervozi skatoties pulkstenī, te smaidot, te pēkšņi vairs nesmaidot, Jaunkomunistu partijas Annuška atklāja lielo noslēpumu par koalīcijas partneru klusējošo piekrišanu viņas ietapšanai Juridiskās komisijas vadībā. «Šajā sadalījumā nav pamata pārskatīties,» mazā, maigā grozgalvīte strauji ietvīka smaidā. Šlipsi greizi salicis un krekla apkaklīti izspraudis ārpus žaketes robežām, kāds nepazīstams nacionāli noskaņots Sadarbības sanāksmes sadarbnieks satraukti māja ar galvu: jā, jā, mēs visam piekrītam! Uz Annuškas pieres neona burtiem bija ietetovēts triumfs: mums ir Tieslietu ministrija, mums tūdaļ būs Juridiskā komisija, ko tad vēl jaunajai laimei vajag? Ja nu vienīgi jaunu ādas mēteli līdz puslielam, cūkas jostu, aiz kuras aizbāzt mauzeri. Bet to visu viņai jau bija apsolījuši sagādāt brašie mednieki un viņu dzinējsuņi no Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas. Tā kā Annuška jau bija sasniegusi 16 gadu vecumu, mauzeris viņai pienācās pilnīgi likumīgi.

Koalīcijas partnera toleranci izrādīja arī Kam pieder valsts, a kam viņa vajadzīga? partijnieks Atis Aizripinātājs, atgādinādams, ka valdību veidojošām partijām ir savstarpēja sapratne par to, kurš kuru uz kuru komisiju aizripina, un nav te ko uzdot stulbus jautājumus, jo «mēs zinām, ko domāt viens par otru». Izrādās, Aizripinātāja kungs paralēli smagajam darbam parlamenta frakcijā bija izgājis arī ekstrasensu kursus, jo redzēja nākotni. Tas bija kas jauns, pat vēl jaunāks par pašiem Jaunajiem laikiem: Aizripinātāja kungs apgalvoja, ka nākotne tiekot koordinēta Sadarbības sanāksmes ietvaros. Žurnaļugām atkārās visi iespējamie žokļi. Attīstības Apogs pa to laiku tikai klanījās un grozījās, ne vārda neteikdams. Viņam bija svarīgāki jautājumi galvā: svilināt nelegālos atkritumu poligonus vai nesvilināt? Vai tas būtu Jauno laiku cienīgi vai necienīgi?

Kā ne visai svarīgu jautājumu Sadarbības sanāksme atzina nākamā Valsts prezidenta izraudzīšanos: tā kā pretendentu soliņš ikvienai partijai ir garš kā Iļjiča baļķis, nākamās trīs nedēļas būs veltītas kandidātu atlasei, un tas solās būt jautrs process. Pirmie izcilnieki kuluāros jau bija redzami, tomēr valdības Kankariņš uzsvēra, ka nav ko dīžāties esošajam prezidentam pa priekšu. Patiešām - nav. Gan jau mēs iznesīsim visiem priekšā to jauno kandidātu. Kad vienosimies. Nu, tiešām, beidziet. Bet visiem nezin kādēļ bija skaidrs, ka ne jau Kankariņš te nosaka tonalitāti, kaut gan viņš stāvēja akurāt pa vidu un izskatījās garākais.

... Rīta puses nomiedža murgs beidzās pēkšņi, tomēr nevarētu apgalvot, ka neatgriezeniski. Jo valdības namā patiešām notika (acīmredzot turpmāk arī notiks) šīs «koalīcijas» Sadarbības sanāksme. Biedri, vai jūs to domājāt nopietni? Kam vajadzīgas šādas sanāksmes un pēcākās iznākšanas «pie tautas» - lai parādītu, ka «mums viss kārtībā»? Lai pārliecinātu vērotājus (vēlētājus), ka «mēs pildīsim jums dotos solījumus»? Jūs tos sākāt nepildīt ar pirmo elpas vilcienu pēc ievēlēšanas Saeimā. Ar otro elpas vilcienu jūs sākāt domāt, kā gludenāk izpildīt savu politisko striķīšu raustītāju un sponsoru prasības, pie reizes neaizmirstot arī savas intereses. Situācija būtu komiska, ja nebūtu traģiska. Un pagaidām vēl nevar saprast, kurš kuru pasūtīs uz atvieglināšanās mikroiestādi - jūs tautu vai tauta jūs.

Elita Veidemane / nra.lv