Pirmkārt (lai gan pateikt, kas ir pirmkārt un kas otrkārt, nav tik vienkārši), pēc ASV FinCEN ziņojuma pašlikvidācijas procesu iniciējusī ABLV banka ir vēl nebijuša apmēra delikatese profesionālu likvidatoru ēdienkartē. Visas šīs Trasta komercbankas, Liepājas metalurgi ir apkaltušas drupačas, salīdzinot ar ABLV bankas miljonu simtiem, kuri kā procentu atlīdzības varētu ieplūst likvidatoru kontos. Ja notiks bankas pašlikvidācija, tad likvidatori no malas paliks griboši. Daudzie miljoni (potenciāli vairāk nekā 100 miljonu eiro) aizies gar degunu. Tie, kas mācījušies vēl padomju laikos, zina slaveno Marksa citātu (precīzāk, Dž. Daninga, bet Markss to piemin savos darbos) par to, ka pat karātavas nav šķērslis, kuram kapitāls nebūtu gatavs kāpt pāri, ja peļņa pārsniedz 300%.

ABLV bankas likvidācijas gadījumā peļņas norma būtu ievērojami lielāka. Līdz ar to neviens vien lēmumus pieņemošs politiķis, ierēdnis, atbildīgas iestādes vadītājs var sagaidīt (ja nav jau sagaidījis) kādus dīvainus piedāvājumus, kuru atteikuma gadījumā varētu sekot folklorizētais zvans no Aloiza Brenča filmas Dāvanas pa telefonu: «Pēterson, nedariet muļķības» ar jau mūsdienīgāku turpinājumu, «atcerieties, kas notika ar Bunku».

Ja kāds iedomājas, ka vilciens ir aizgājis, jo jau pieņemts lēmums veikt ABLV bankas pašlikvidāciju, tad tā ir maldīga ilūzija.

Viss vēl ir priekšā, un arī valdības veidošanas procesā šīs tēmas spēlētāji nebūt nedarbojas pēdējās rindās. Ja deviņdesmitajos gados viens no politiskā procesa galvenajiem stūrakmeņiem bija privatizācija, tad padsmitajos - likvidācija. Šo darboņu situāciju nedaudz sarežģī tas, ka ABLV bankas īpašnieki samērā daudz nodarbojās ar mecenātismu, atbalstīja kultūru, sportu un ne tikai to. Viņu reputācija sabiedrībā nav tik slikta kā bija, teiksim, Parex bankas īpašniekiem Karginam un Krasovickim. Iedragāt Fiļa un Berņa reputāciju ir viena no pašlikvidācijas torpedēšanas plāna sastāvdaļām. Taču vislabākais variants būtu viņus apcietināt. Tad strauji pieaugtu pašlikvidācijas izjukšanas varbūtība, un likvidatoriem pavērtos iespējas tikt pie kārotā laupījuma.

Šajā salikumā lieliski iederas Moneyval ziņojums. Uzreiz gribu teikt, ka nevēlos vērpt kaut kādas sazvērestības teorijas. Iespējams, šie abi elementi ir savstarpēji nesaistīti. Proti, katrs pats par sevi, bet tā nu sagadījies, ka viens otru papildina. Jādomā, Moneyval ziņojuma mērķis ir plašāks - Latvijas kā konkurenta iznīcināšana noteiktā tirgus segmentā (izmantojot mūsu pašu pielaistās rupjās kļūdas un kontroles nepilnības, kuras bez iebildumiem jāatzīst).

Visā šajā sāgā vēl ir trešais elements. Pērn nomainījās Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta vadītājs. Ilggadējo dienesta priekšnieku Viesturu Burkānu (ikdienā šo iestādi tā arī dēvēja - Burkāna kantoris) nomainīja jaunā un ambiciozā advokāte Ilze Znotiņa. Burkāns vadīja Kontroles dienestu divdesmit gadu un šajā ilgajā laika posmā ne ar ko neizcēlās. Ja nu vienīgi ar savu bezdarbību. Znotiņa ir apņēmības pilna pierādīt savu varēšanu un stingro tvērienu. Viņai jāuzrāda rezultāti. Vai var būt labāks rezultāts kā lielas bankas īpašnieku un vienlaikus arī vadītāju apcietināšana un notiesāšana? Viņa ir arī mūsu delegācijas vadītāja sarunās ar starptautiskajām finanšu uzraudzības institūcijām un subjektīvi ieinteresēta paaugstinātas spriedzes uzturēšanā.

Par nelaimi Fiļam un Bernim, arī Moneyval savās rekomendācijās kā vienu no galvenajiem mūsu trūkumiem min pārkāpēju nesodīšanu. Tiek gandrīz vai burtiski spiests - nu, sodiet taču kādu, iesēdiniet, notiesājiet. Tikai tad varat cerēt uz labvēlīgāku nākamo Moneyval ziņojumu. Tas viss jāņem vērā, klausoties dažādu politiķu un amatpersonu kvēlos izteikumus par šo tēmu.

Bens Latkovskis / nra.lv