Ārlietas ir specifisks politikas elements. Ir ļoti grūti izmērīt un adekvāti novērtēt ārpolitikas ietekmi uz sabiedrības iekšējiem procesiem. Īpaši grūti to ir izmērīt, ja nekas netiek darīts un vienīgā Ārlietu ministrijas pozīcija ir kā Andas Zaices tēlotajai komjaunatnes sekretārei Rolanda Kalniņa filmā Četri balti krekli, kura par savu attieksmi pret izskatāmo jautājumu spēj vien pateikt: «Es pievienojos.»

Skaidrs, ka Latvija ar kaut kādas īpašas pozīcijas paušanu vietā un nevietā diez vai iemantotu pasaulē cieņu. Ar mūsu resursiem tas izskatītos pat ne smieklīgi. Tas būtu nožēlojami. Taču tas nenozīmē, ka Latvijai nevarētu būt sava, strikta pozīcija tajos jautājumos, kas skar tieši mūs. Varbūt neesmu pietiekami rūpīgi sekojis līdzi Rinkēviča darbībai, bet neesmu dzirdējis, ka mūsu ārlietu resors būtu lobējis kādu Latvijas uzņēmumu, stingri iestājies mūsējo pusē starptautiskos strīdos un tamlīdzīgi. Tajā pašā laikā daudzi uzņēmēji ar skaudību stāsta, kā citu valstu vēstniecības aizstāv savējo intereses. Var jau būt, ka arī mūsu vēstniecības citās valstīs dara to pašu, taču, ja arī to dara, tad, visticamāk, pēc savas iniciatīvas, nevis sekojot ministrijas vadības piemēram.

Pat tie, kuri ir tālu no banku sektora, būs dzirdējuši par Moneyval ziņojumu. Pašu šo ziņojumu būs lasījis retais, taču publiskajā telpā jau veidojas kopējā bilde - Latvija ir pasaules vai vismaz Eiropas naudas atmazgāšanas centrs, caur kuru plūst dažādu noziedzīgu sindikātu un teroristisku organizāciju miljardi. Latvijas banku sektors ir caurcaurēm sapuvis, un mums draud drīza nonākšana melnajā sarakstā ar pavisam nelāgām sekām. Zemāk vairs neesot kur krist.

Taču šādam Latvijas vērtējumam nav gatavs piekrist Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājs Pēters Putniņš, kurš intervijā Neatkarīgajai (8.01.2019.) apšauba tā objektivitāti un šausmināšanos par šo ziņojumu sauc par «slīgšanu pārspīlētā mazohismā». «Izlasot šo Moneyval ziņojumu, mums visiem, kas pārzina situāciju uz vietas, rodas jautājums - vai tiešām situācija Latvijā ir tik slikta? Kaut kā negribas ticēt. Es domāju, ka ne visos punktos un ne visos jautājumos ir tik bēdīgi, kā mums mēģina uztiept vai kaut kā iegalvot,» uzsver Putniņš un turpina: «Vai tiešām ir tik slikti, ka Latvija, kura ir eirozonas valsts, tradicionāli eiropeiska teritorija ar citu mentalitāti, citu pieeju biznesam, tiek nolikta kopā ar valstīm... Negribu nevienu nolikt, bet mēs varam iedomāties tās zemes, kuras ir tajā melnajā sarakstā. Vai tik tiešām tā ir? Mūsu delegācijas vadībai FATF procesā, ārlietu dienestiem (izcēlums mans - B.L.) ir jāspēj dot adekvātu informāciju, jo mēs redzam, ka atsevišķos starptautisko organizāciju dokumentos ir daudz neatbilstošas informācijas.»

Kuras tad ir tās valstis, ar kurām mūs grib nolikt kopā? Etiopija, Gana, Ziemeļkoreja, Sīrija, Irāna, Jemena un vēl dažas. Tajā pašā laikā Ukraina, Krievija un Azerbaidžāna, tas ir, valstis, kuru rezidentu apkalpošanu mums pārmet, šajā sarakstā nav. Tas nozīmē, ka Putniņam ir taisnība, kad viņš saka: «Mēs neesam pelnījuši tādu attieksmi.» Kā tas ir gadījies?

Putniņš paskaidro: «Ir ļoti būtiski, lai mūs sadzird, jo nedomāju, ka Latviju, kas ir eirozonas valsts, var likt vienā rindā ar tiešām klasiskām trešās pasaules valstīm, kur ir pavisam citi standarti un tradīcijas. Kā tas tā var būt? Viens no izskaidrojumiem ir - varbūt mēs neesam sadzirdēti? Mēs neesam pietiekami izskaidrojuši, kā mēs strādājam un kāds ir Latvijā vidējais standarts.»

Negribu teikt, ka ārlietu resors ir vienīgais, kurš vainojams pie tā, ka neesam «pietiekami izskaidrojuši, kā mēs strādājam», un atgādinājis, ka esam eirozonas valsts (ar attiecīgu normatīvo aktu saskaņošanu Frankfurtē), nevis Ziemeļkoreja vai Etiopija. Taču Ārlietu ministrija un tās ilggadējais vadītājs ir vismaz līdzatbildīgi par šī negatīvā Latvijas tēla radīšanu un nenovēršanu. Līdz ar to slavēt Rinkēviču kā neaizvietojamu ārlietu ministru nav nekāda pamata.

Bens Latkovskis / nra.lv