Pagājušajā ceturtdienā 13. Saeima atbalstīja lēmumprojektu par obligātā iepirkuma komponentes (OIK) atcelšanu. Ekonomikas ministrijai (EM) steidzami jāizstrādā normatīvie akti, lai valsts atbalstu subsidētās elektroenerģijas ražotājiem atceltu jau no šā gada 31. marta. Par šo dokumentu līksmā, skurbā dejā apkampās gan pozīcija, gan opozīcija. OIK atcelšanas autortiesības ir Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS), kurai nākamajā valdībā vieta nav paredzēta, tomēr tās lielākā naidniece Jaunā konservatīvā partija (JKP) un arī deputāti no citām partijām ZZS piedāvāto lēmumu atbalstīja.
Šāds Saeimas balsojums ir pārsteidzošs, jo revolucionāri pārtrauc to nesteidzīgo plūdumu, kādā OIK problēma tika risināta līdz šim. EM, kurai tagad uzdots sagatavot normatīvo aktu projektus, bija iecerējusi žļembāt OIK vēl trīs gadus - līdz 2022. gadam. Deputātu pieprasījums apsteidz pat partijas KPV LV solījumu un nereālu šķitušo sapni no Alda Gobzema nenotikušās valdības deklarācijas, kur bija rakstīts, ka OIK mehānisms jāpārtrauc šā gada 1. jūlijā.
Tagad rodas daudz papildjautājumu, ko šis lēmums nozīmē, kā to būs iespējams realizēt, kādi ieguvumi būs un kādi riski to pavada. Ja jauno valdību vadīs Krišjānis Kariņš (JV) un ekonomikas ministrs būs Didzis Šmits (KPV LV), OIK steidzamā atcelšana būs viņu darbiņš. Kariņam te būs iedalīta tāda kā britu premjerministres Terēzes Mejas loma… Meja līdz referendumam bija nikna breksita pretiniece, taču pēc tam, pildot tautas gribu, un pati pret savu gribu viņa vaiga sviedros strādā, lai breksitu realizētu. Tāpat Kariņš diezin vai ir priecīgs par straujo OIK atcelšanu, taču kā premjeram viņam nāksies ar gariem zobiem rīkoties tā, kā uzdod parlaments.
Šmits ir OIK mehānisma demontāžas entuziasts, taču drīz viņš ies iekšā EM gaiteņos un kabinetos, kur viņu sagaidīs uz nažiem, viņa ierosmes sabotēs un visos stūros būs saliktas lamatas. Arī valdībā viņam būs jāsēž pie viena galda ar politiķiem no partijām, kas barojušās no OIK saņēmēju sponsorējuma. Jaunajam skolotājam būs grūti gāzt naudas mijēju galdus pie tempļa; katras pūķim nocirstās galvas vietā izaugs trejdeviņas jaunas.
OIK saņēmēji, iespējams, sāks tiesu darbus un prasīs kompensēt viņu negūto peļņu. Jo viņi bija rēķinājušies ar tiesisko paļāvību, ka valsts pildīs solījumus, investējuši «zaļās enerģijas» projektos. Ne jau visi OIK saņēmēji ir blēži. Laikam ir arī tādi, kas uzvarējuši konkursos, pildījuši savas saistības. Šmits uzskata, ka OIK mehānisms ir nelikumīgs kopš sākta gala, jo tam nav saskaņojuma ar Briseli, kas šobaltdien nav atļāvusi Latvijai subsidēt elektrības ražošanu. Taču apskādētie uzņēmēji varēs teikt: «A tā nav mana problēma. Es uzticējos Latvijas Republikai. Lai valsts kompensē manus zaudējumus.» Sanāks, ka valsti slauks pa otram lāgam - tagad jau neko neražojot, bet attiesājot naudu no valsts. Var jau būt, ka šādas bažas ir bez pamata un nemaz tik viegli tā slaukšana nenotiks, varbūt OIK lobiji ar potenciālajiem tiesu darbiem ir tikai biedējuši politisko vidi un publiku. Kaut nu tā būtu! No sirds jānovēl Šmitam, lai viņam veicas, un derdzīgā krāpniecība ar OIK izbeidzas pēc iespējas ātrāk.
OIK mehānisma demontāža ir «svēta lieta», jo gan fiziskas, gan juridiskas personas jūt OIK savos maciņos. OIK radītais elektrības sadārdzinājums ir tik būtisks, ka grauj uzņēmējdarbības konkurētspēju. Būtu pārspīlēti teikt, ka tikai dēļ OIK sabruka Liepājas metalurgs. Bija vairāki iemesli. Taču viens no šiem iemesliem bija milzīgā elektroenerģijas cena, kuras sadārdzinājums savukārt radās no OIK.
Tomēr straujā, līksmā, eiforiskā un gandrīz vienprātīgā 13. Saeimas balsošana raisa bažas, ka līdzīgā veidā var tikt risināti arī citi jautājumi, ka tādā pašā garā var tikt pieņemti ne tikai aicinājumi, bet arī likumi. Divas trešdaļas deputātu iepriekš nav parlamentā strādājuši, tāpēc viņiem nav pieredzes. Var tikt pieņemti arī likumi, kas izskatās populāri sabiedrības acīs, taču nav realizējami vai pat ir kaitīgi. Var jau pieņemt likumu, ka saulei jālec rietumos vai, ka jāpaceļ algas un pensijas, bet nodokļi jāsamazina. Bet tad valsts budžeta lāde ātri būs tukša. Likumu pieņemšanas procesā ir ļoti svarīgi domāt vairākus gājienus uz priekšu - kā šahā. Šķietams šodienas ieguvums rīt var pārvērsties lielos zaudējumos. Pat jau vistuvākajā laikā 13. Saeimai var nākt priekšā vilinājumi izmantot savu lielo tautas priekšstāvja varu, lai dzirdētu pūļa gaviles. Atlaist Rīgas domi, pārņemt lielās ostas valsts pārvaldībā, apturēt dzelzceļa elektrifikāciju! Šīs un tām līdzīgas idejas dzird politiķu runās un redz Kariņa valdības topošajā deklarācijā. Vienai daļai publikas tās šķiet tīkamas, taču katrā šādā solī ir riski. Atlaižot Rīgas domi, iznāks kalambūrs, ka likumdevējs pieņēmis nelikumīgu likumu; ostu atņemšana pašvaldībām radīs šaušalīgu konfliktu starp pašvaldībām un valdību; dzelzceļa elekrifikācijas pārtraukšana būs smags trieciens Latvijas tranzīta nozares konkurētspējai. Ne viss, kas pirmajā mirklī šķiet spožā papīrīti ietīta šokolāde, ir ēdams.
Māris Krautmanis / nra.lv
Rādīt reklāmu
