26. jūnijs, Trešdiena
Vārda dienas: Ausma, Inguna, Inguns
Sākuma lapa » Redakcijas viedoklis » Neticīgie politikāņi un reliģiskā neiecietība
Neticīgie politikāņi un reliģiskā neiecietība
11. janvāris 2019, 9:19
Pirms kādiem diviem mēnešiem, pārslēdzot TV kanālus, nejauši pievērsu uzmanību diskusijai, kas notika Krievijas pareizticīgo TV kanālā SPAS. Diskusija bija par gaidāmo Ukrainas pareizticīgo baznīcas nodalīšanos no Krievijas pareizticīgo baznīcas, kurā piedalījās kāds visai agresīvs Krievijas Valsts domes deputāts, kam pretim viedokli pauda kāds reliģijas vēstures pasniedzējs, bet, tā kā pārraidei pieslēdzos tās vidū, tad uzvārdus nepiefiksēju.

Diskusijas Krievijas lielākajos TV kanālos notiek atbilstoši ieplānotam stingram scenārijam. Citādi domājošajiem, pat uz izlīgumu gataviem ukraiņiem, vārds tiek dots tikai tāpēc, lai viņu argumentus atspēkotu ar Kremļa atbalstītāju pretargumentiem, vai arī tāpēc, lai citi pārraides dalībnieki varētu tos zākāt vai izņirgāties par tiem, kas kritizē Kremļa politisko līniju. Atkāpes netiek pieļautas. Vienmēr uzvar vajadzīgais viedoklis. TV kanālā SPAS diskusija nenotika pēc tik stingra scenārija. Kad Krievijas Valsts domes deputāts deklarēja, ka Ukrainas pareizticīgo baznīcas nodalīšanās ir daļa no amerikāņu (Rietumu) specdienestu plāna, kā paverdzināt Krieviju, tad ticīgais pasniedzējs tika pie vārda un iebilda. Ukrainas pareizticīgie, kas laiku pa laikam redz Krievijas TV informatīvās un diskusiju pārraides, jau vairāk nekā četrus gadus var vērot, kā nemitīgi tiek zākāta Ukraina («neizdevusies valsts, kurai nav tiesību uz valstiskumu» utt.), kā pret viņu valsti plūst nemitīgu negāciju straume. Pa šo laiku viņos patiešām izveidojās saprotama vēlme nodalīties no Krievijas, un tā var izpausties saprotama vēlmē nodalīties no Krievijas pareizticīgo baznīcas: «Ja mūsu ticības brāļi vēlas nodalīties un tā ir viņu stingra apņemšanās, tad reliģiski pareiza rīcība būtu viņus nekavēt. Atbalstu patstāvīgas Ukrainas pareizticīgo baznīcas izveidei bija nekavējoties jāsniedz Krievijas pareizticīgo baznīcai. Stiprs un reliģiski pareizs solis būtu, ja tieši Krievijas pareizticīgo baznīca piešķirtu autokefālās baznīcas statusu tai Ukrainas pareizticīgo daļā, kas to vēlētos.» Protams, ka šāds viedoklis TV debatēs tika atspēkots ar argumentiem par globālo pretdarbību.

Tikai Krievijas pareizticīgo baznīca nav brīva savos lēmumos par to, kāda rīcība Ukrainas gadījumā ir reliģiski pareizākā. Krievijas pareizticīgo baznīca jau ir kļuvusi par daļu no valsts varas, turklāt tā pauž vienīgo kaut cik saprotamu un Krievijas lielvarai derīgu ideoloģiju. Mūsdienu Krievija nav un nebūs Padomju Savienība. Padomju Savienībā miljoniem cilvēku ticēja komunistiskajai ideoloģijai. Vēl vairāk padomju ļaužu bija ar mieru ziedot dzīvību un miljoni ziedoja savu dzīvību komunistiskās ideoloģijas labā. Savukārt mūsdienu Krievijā nav visaptverošas valsts pamatus cementējošas ideoloģijas. Cik daudzi no Krievijas iedzīvotājiem būs gatavi mirt par lozungu «Atdosim savu dzīvību par to, lai miljardieri varētu zagt vēl vairāk, pirkt vēl lepnākas jahtas!»? Mežonīgais kapitālisms kā tautu un valsti vienojoša ideoloģija nedarbojas ne Krievijā un pat ne Latvijā. Krievijas pareizticīgo baznīcu ar tās vēsturisko tradīciju, ar tās ētiskiem un estētiskiem ideāliem var mēģināt izmantot, lai vienotu Krievijas slāvu tautas. Tāpēc Krievijas pareizticīgo baznīca jau labu laiku ir svarīgs Kremļa partneris, kuras labā tiek mainīta likumdošana un sakārtotas finanšu plūsmas. Krievijas pareizticīgo baznīca nevarēja veikt tādu reliģiski un morāli pareizu rīcību, kas bija pretrunā ar Kremļa politisko līniju.

Otra problēma ir pat vēl grūtāka, un tas ir īpašumu jautājums. Kā nodaloties tiks sadalīti baznīcu īpašumi, īpaši tie, kas svētceļojumu un reliģiskā tūrisma apjomu ziņā rada ievērojamus ienākumus? Novērtējiet, kā baznīcas īpašumu piederības jautājums šķeļ Latvijas luterāņus! Līdz ar to Ukrainas pareizticīgo baznīcas nodalīšanas iniciatīvu uzņēmās un īstenoja Konstantinopoles patriarhs. 

Neatkarīgi no mūsu attieksmes par baznīcu nodalīšanos Ukrainā šis jautājums ietekmēs Latviju, jo pareizticīgie ukraiņi ir ievērojama Latvijas minoritāte. Neticīgajiem viss ir vienkārši. Viņu interpretācijā Ukrainas autokefālās baznīcas izveidošanās ir tikai taktiska Ukrainas uzvara nebeidzamajā informatīvajā karā pret Krieviju. Savukārt Latvijas dažādu konfesiju ticīgajiem konflikts Ukrainā un Ukrainas pareizticīgo baznīcā prieka lēkmes neizraisa. Divas lielas kristiešu tautas 21. gadsimta sākumā ir sasniegušas līmeni, kad nogalina viena otru. Lielākajai daļai Latvijas ticīgo nav naida nedz pret vieniem, nedz pret otriem. Tieši pretēji - lielākā daļa Latvijas ticīgo nevēlas iesaistīties šajā konfliktā nevienā no pusēm, īpaši tāpēc, ka Latvija ir valsts, kurā reliģiskā neiecietība ir gandrīz izskausta. Kā liecina PEW Research Center 2017. gadā veiktā aptauja, kas notika visās Eiropas valstīs, Latvija ir pirmajā vietā starp Eiropas valstīm reliģiskās tolerances un iecietības ziņā. Latvijā 84% no visiem iedzīvotājiem nav liela vai ļoti svarīga nozīme tam, kāda ir viņu kaimiņu ticība. Pēc šī rādītāja Latvija apsteidz visas Eiropas valstis, pat Zviedriju, Igauniju un Dāniju. Tāpēc Latvijas sabiedrība var uzturēt un turpināt Latvijā izkopto ekumenisko tradīciju, vienlaikus ļaujot nodalīties no savas konfesijas tiem ticīgajiem, kas to vēlas. Latvijas ticīgajiem nav jāļauj neticīgajiem politikāņiem izmantot reliģiskās atšķirības konfliktu veicināšanai.

Juris Paiders / nra.lv 




Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats