Pirmais pērkons no skaidrām debesīm nodārdēja vasaras sākumā, kad Saeimas ēkā aizturēja deputātu Artusu Kaimiņu. Aizturēja par dažādiem finanšu pārkāpumiem. Citā situācijā šī aizturēšana būtu Kaimiņa politiskās karjeras gals, taču izrādījās, ka Latvijā politiskā situācija ir īpaša. Finanšu mahinators Kaimiņš noteiktas sabiedrības daļas acīs kļuva par varas vajātu mocekli. Šo tēlu profesionālais aktieris Kaimiņš nospēlēja izcili un savu juridisko nelaimi sekmīgi pārvērta politiskā laimē. Turklāt lēnīgā filozofa Ata Zakatistova vietā par galveno partijas «ideologu» tika pieņemts talantīgais un ar šleserisku enerģiju apveltītais demagogs Aldis Gobzems. Rezultātā KPV LV ieguva lielāko balsu skaitu starp partijām, kuras sacenšas savā starpā (Saskaņa ir ārpus konkurences). Šāds rezultāts jāvērtē kā 13. Saeimas vēlēšanu pārsteigums.

Arī Jaunās konservatīvās partijas (JKP) panākumi pieskaitāmi pie pārsteidzošiem. Te gan pārsteiguma moments bija mazāks, bet bija. JKP pierādīja, ka var gūt vērā ņemamus panākumus, ekspluatējot tikai vienu jautājumu. Izrādījās, ka vēlētājiem daudz saprotamāka ir partija, kurai ir skaidrs mērķis - satriecams ienaidnieks (korupcija un viss, kas ar to saistās), nekā ZZS izplūdušās abstrakcijas (labo darbu čempioni).

Pie pārsteigumiem jāpieskaita arī salīdzinoši labie apvienības Attīstībai/Par! rezultāti, jo politisko ideālistu pariešu (viņi par tādiem pozicionējas) aprēķina laulības ar ciniski pragmatisko, toties naudīgo Latvijas attīstībai ne vienam vien šķita visai apšaubāms gājiens. No pieciem Vienotības deputātiem, kuri no partijas aizgāja, lai dibinātu jaunu politisko spēku, tikai Ilze Viņķele vēlēšanās startēja no jaunās apvienības. Un nekļūdījās. Loskutovs, Judins, Dālderis no Par! aizgāja un vēlēšanās startēja no Jaunās Vienotības saraksta. Vienīgi Judinam izdevās izlīst caur adatas aci un tikt 13. Saeimā.

Laiku pa laikam izskan viedoklis, ka demokrātija ir kā skola, kura pakāpeniski jāiziet no klases uz klasi. Tiek izteiktas versijas, ka esam jau sasnieguši pamatskolas kuru tur klasi un drīz pakāpsimies vēl vienu klasi augstāk. Šis gads pierādīja, ka demokrātija varbūt arī ir skola, taču tāda, kur var no trešās klases nokāpt atpakaļ uz pirmo vai pat uz bērnudārza grupiņu.

Dažas vecās partijas, kuras politikā jau sen kā vairs nav pirmziemnieces, naivi iedomājās, ka sen pagājuši laiki, kad Zīgerists ar mitoloģizētajiem banāniem «pirka» vēlēšanas. Tagad vēlētājs esot daudz gudrāks un vērtē darbus, nevis tukšus solījumus. Te tev nu bija. Vēlētājs balso ar sirdi, nevis prātu. Medicīniskā valodā runājot, izvēle tiek izdarīta, balstoties uz filoģenētiski senākajiem smadzeņu iecirkņiem - limbisko vai pat veģetatīvo nervu sistēmu, nevis uz neokorteksu (smadzeņu garozu). Vecie politiķi vēlētājam bija apnikuši kā Kivičam vecā sieva. Nav svarīgi, cik laba vai mīļa esi, ar apziņu nesaistītie smadzeņu iecirkņi sauc - gribu ko citu. Tas, ka varbūt nekas labāk nebūs un varbūt būs pat sliktāk, nestrādā. Var būt sliktāk, bet vismaz citādāk. Interesantāk, jo tā, kā līdz šim, ir apnicis. Jaunie vēlēšanu uzvarētāji tagad var baudīt šo saldo medusmēnesi, taču viņi būtu pēdējie nelgas, ja patiesi domātu, ka šī nu būs mīla uz mūžu. Vēlētāju kaisle neturpinās ilgi. Drīz sāksies kurnēšana un jauna mīlas objekta meklējumi. Tāda nu ir tās politiskās dzīves dialektika.

Gada nobeigums arī izvērtās vētrains, jo līdztekus jaunievēlēto politiķu nespējai izveidot jaunu valdību, kas radīja bažas par solītā finansējuma pieaugumu atsevišķām nozarēm, sabiedrību satricināja vairāki korupcijas skandāli. Redzamākais bija Rīgas satiksmes skandāls, kurš noveda ne tikai pie uzņēmuma vadības aizturēšanas, bet iespējams, ka tas iniciēs arī Rīgas domes atlaišanu un jaunas, ārkārtas vēlēšanas ar gluži neparedzamām politiskām sekām visā laukumā. Bet par to jau runāsim jaunajā, 2019. gadā.

Bens Latkovskis / nra.lv