Jaunie pirms vēlēšanām solīja dažādus brīnumus. Vecie, zinot, ko var un ko nevar reāli izdarīt, zvaigznes no debesīm nesolīja. Uz zaudēja. Izrādījās, ka vēlētājs ir noilgojies pēc laimes lāča, kurš uz burvju mājienu Sūnu ciemu pārvērtīs plaukstošā dārzā. Tie, kas burvju pārvērtības nesolīja, bet aicināja uz kopīgu darbu, stāstot, ka tikai tā var sasniegt valsts uzplaukumu, palika muļķos.

Jau pirms vēlēšanām bija aizdomas, ka «solītāju» partijas uzreiz pēc tam, kad lētticīgo vēlētāju balsis būs saņēmušas, savus solījumus aizmirsīs un savu vēlētāju uzmetīs. Tā arī notika, un šajos divos mēnešos, kamēr notiek valdības veidošana, ne reizi nav dzirdēts, ka, piemēram, Jaunā konservatīvā partija strikti turētos pie saviem pirmsvēlēšanu solījumiem un izstāšanos no sarunām pamatotu ar to, ka citas partijas neatbalsta viņu plāna 3x500 realizāciju: minimālā alga - 500 eiro, ar IIN neapliekamais minimums algām un pensijām - 500 eiro mēnesī, minimālā pensija - 200 eiro mēnesī jau 2019. gadā; valsts un pašvaldību sektorā strādājošo skaita samazināšana par 30%; 13 ministriju vietā astoņas. Vienīgais arguments - mēs kopā ar ZZS vienā valdībā neiesim. Nostāties pozā, protams, ir daudz vieglāk nekā pildīt kaut niecīgu daļu no pirms vēlēšanām sasolītā.

Jaunā politika izrādījās bērnu politika - tu man nepatīc, tāpēc ar tevi vienā smilšu kastē nespēlēšos.

Arī KPV LV savus priekšvēlēšanu solījumus nelabprāt atceras, bet, ja atceras, tad līdzīgi kā JKP tikai tos, kuri lielas pūles neprasa. Piemēram, koalīcijas padomi pārsaukt par attīstības padomi. Šo abu partiju nekritiskie atbalstītāji var iebilst, ka nav ko sīkmanīgi piekasīties katram partiju programmās rakstītajam vārdam. Tie jau drīzāk ir tādi nodomu protokoli, kuros ierakstīts vēlamais virziens. Galvenais jau ir cits. Tā ir jaunā politika iepretim vecajai, izkurtējušajai.

Labi, lai tā būtu. Apmierināsimies ar jauno politiku. Divus mēnešus mēs redzējām to darbībā. Nekas neliecināja, ka «vecie» īpaši torpedētu «jauno» centienus. Vecajiem balsis ir tik, cik ir. Neko daudz nepatraucēsi. Taču nekas jau nebija jātraucē. Jauno politiku izgāza viņi paši. Jaunā politika izrādījās bērnu politika - tu man nepatīc, tāpēc ar tevi vienā smilšu kastē nespēlēšos. Tā viņi tur ņēmās, ņēmās, līdz pašiem apnika. Tad nu izdomāja, ka labāk tomēr spēlēties kāda pieaugušā vadībā, un visu skatieni pievērsās tiem vecajiem politiķiem, kuri partijas reitinga paaugstināšanas dēļ bija pieteikušies par premjeru kandidātiem, bet dzīvojās pa Briseli. Viss jau būtu labi, jo kādam no vecajiem jau galu galā bija tas bērnudārzs jāsavāc, taču tas jau ir divkāršais uzmetiens.

Nu, nesanāca sasolītās reāli taustāmas lietas - minimālās algas un pensijas paaugstināšana. Tad vismaz dodiet to jauno politiku. Taču atkal nekā. Par premjeru virzām veco buku Krišjāni Kariņu, kurš jau bija ekonomikas ministrs pirms gandrīz piecpadsmit gadiem. Ar Kariņu esmu ticies vairākkārt, arī diezgan neformālā gaisotnē. Viņš ir patīkams, atvērts cilvēks, kurš netur ļaunu. Droši vien samērā labsirdīgā rakstura dēļ bērnudārza audzēkņi tieši viņu izvēlējušies par savu audzinātāju. Taču Kariņš būtu pēdējais muļķis (viņš tāds nav), ja ietu premjerēt bez striktām atrunām, ka «jaunajiem» būs jāievēro zināmi politiskās kultūras noteikumi. Tie noteikumi, kas pieder tai politiskajai kultūrai, kādu to pazīst Kariņš, ilgstoši darbojoties aktīvajā politikā.

Savulaik Kariņš pats ienāca politikā ar līdzīgiem saukļiem - mēs visu veco nograusim un jaunu ēku būvēsim. Viņš tam ir izgājis cauri un labāk nekā citi saprot, ka graut ir viena lieta, bet būvēt pavisam cita. Pareizāk sakot, izkliegt skaļus lozungus ir viena lieta, bet katru dienu nopietni strādāt - cita. Tā ka jaunajiem vai nu būs jāatturas no nemitīgās vēlmes izrādīt savas bērnišķīgās kaprīzes, vai arī jāmeklē sev cits bērnudārza audzinātājs. Savukārt vēlētājiem notiekošais jāuztver kā laba mācība - solītājiem uzticēties nav vērts. Uzmetīs. Ne reizi vien.

Bens Latkovskis / nra.lv