Pirmsskolas izglītības jaunās vadlīnijas apstiprinātas pagājušonedēļ, vēl sekos vidusskolas izglītības standarts. Dīvaini, ka šā stratēģiski svarīgā, ilgi lolotā dokumenta apstiprināšana atstāta pagaidu valdībai, kura teorētiski šodien vairs varēja nebūt. Un tīri praktiski - jau nākamajā dienā pēc šo un vēl pirms vidusskolas standartu apstiprināšanas izglītības ministra krēsls uz laiku paliek tukšs. Uz Briseli aizsteidzies izglītības ministrs Kārlis Šadurskis, ieņemot eiroparlamentārieša krēslu. Protams, rats ir iegriezts, un arī vidusskolas standartus apstiprinās bez Šadurska un, visdrīzāk, arī bez jaunās valdības un jauna izglītības ministra. Iespējams, šī valdība strādās vēl kādu laiku, tomēr šim bija jābūt darbam, kuram bija jābūt izdarītam vēl līdz 13. Saeimas mandātu apstiprināšanai, nevis atstāt šos dokumentus karājamies gaisā, nezinot nākamās valdības pozīcijas.

Nav gan neviena no Saeimā ievēlētajām partijām skaļi iebildusi pret šo dokumentu saturu, svarīgākas tām bijušas vēlētājiem vieglāk pārdodamas tēmas, dažādu līniju vilkšana un savstarpējā iedunkāšana. Tomēr nevar neņemt vērā jaunu līderu vēlmi visur ielikt savu rokrakstu, kaut vai niansēs. Piemēram, JKP programmā lasāms par Letonikas programmu un latgaliešu valodas, Latgales novadmācības pasniegšanu Latgales skolās, kas nav plānots šajā standartā. AP! programmatiskā nostādne visvairāk saskan ar jauno standartu noskaņu: skolēni «gūst nākotnei svarīgākās kompetences un iemācās vismaz trīs valodas. Par skolotājiem kļūst labākie, viņi ir meistarīgi, cienīti un pienācīgi novērtēti». KPV LV programmā minēta vien skolu «nacionalizēšana», to pārņemšana valsts pārziņā no pašvaldībām, savukārt pašreizējā Alda Gobzema valdības veidošanas deklarācijā minēta mācību gada pagarināšana «izglītības kvalitātes celšanai». Ja tā, tad standartā varētu iekļaut kādu papildu stundu, pēc kā bijis liels pieprasījums tā apspriešanas gai

tā, tad nebūs arī jālauza galva, no kuras citas stundas atteikties pēc tam, kad mūzikas lobētāji izcīnīja tās stundu skaita nesamazināšanu. Jācer, ka sevi pierādīt alkstošās partijas tomēr radīs citu veidu, kā apliecināt savu darbotiesspēju un pievērst sev uzmanību, nevis graus labi radīto.

Kā jau ikvienam dokumentam, var piesieties arī šim, bet jāsaprot, ka arī standarts ir kompromisu rezultāts starp daudzām iesaistītajām pusēm, arodbiedrībām, pašvaldībām, savu priekšmetu patriotiem, teorētiķiem, praktiķiem, skolu vadītājiem, pedagogiem, darba devējiem... Arī kompromiss starp vēlmēm un reālajām iespējām.

Mērķis labs - vispusīgi attīstīts skolēns, kurš ieinteresēts savā izaugsmē, mācās ar prieku un interesi, ir sociāli atbildīgs un veidojas par Latvijas patriotu, skolēnam veidojas fundamentālas, dziļas zināšanas, kopsakarības starp dažādiem priekšmetiem; skolēnos tiek attīstītas 21. gadsimtam svarīgās kompetences, un viņi kā personības spēj veiksmīgi realizēt savus dzīves plānus... Daudz dzirdēti viedokļi, ka šodien mēs nemaz nezinām, kādas prasmes, zināšanas šodienas skolēniem būs nepieciešamas pēc gadiem 10-20, jo tehnoloģijas, zinātne attīstās vēja spārniem, mainās darba tirgus. Protams, ir zināšanas un prasmes, kas stāv pāri laikam, bet svarīgi veicināt vēlmi mācīties nepārtraukti un nenosist to jau skolas laikā, kad liela panākumu spiediena rezultātā, kā arī liekot mācīties daļu satura tikai mācīšanās un eksāmenu pēc, daudzi skolēni jau skolas laikā izdeg vai salūst. Jaunais standarts it kā tieši par to domā. Kā pauž mācību satura izstrādes vadītāja Zane Oliņa, fokuss nav uz augstākas vietas sasniegšanu skolu reitingā, bet uz to, ka skola seko līdzi katra bērna izaugsmei, iedod tieši katram nepieciešamo atbalstu. Skan jau skaisti, bet - kā to realizēt ar 30 vai vairāk bērniem klasē, kad citi Izglītības un zinātnes ministrijas dokumenti spiež saspiesties arvien ciešāk, sasaistot valsts mērķdotāciju pedagogu algām ar skolēnu skaitu klasē? Jāpiekrīt, ka neesam tik bagāti, lai uzturētu skolas, klases ar pāris skolēniem klasē, bet arī 30+ nav efektīvi, ja raugās no kvalitātes un tieši individuālo plānu sasniegšanas viedokļa.

Var arī skaisti runāt par «laikam atbilstošu izglītību» un paātrināt otrās svešvalodas apguvi, kas tagad sāksies nevis no 6., bet jau no 4. klases. Bet no tā maza jēga, ja apgūstamo svešvalodu piedāvājums ir arhaisks relikts, kas balstīts nevis uz nākotnes vajadzībām, bet iespējām jeb drīzāk nespējām vairumā skolu piedāvāt pasaules tirgū, Eiropā vai blakus, Skandināvijā, pieprasītās valodas. Vairumā skolu joprojām, kā padomju laikos, tikai dragā ar veco izvēli starp vācu un krievu valodu kā otro svešvalodu, pat lielu pilsētu skolās, nemaz nerunājot par lauku skolām. Un - cik spējīgi būsim iet līdzi laikam tehnoloģiju jomā, kuras tik strauji attīstās? Ja skolēniem datorika integrēti būs jāmācās jau no 1. klases, tad skaidrs, ka skolās nepietiks ar vienu aprīkotu datorklasi. Cik jaunu un dārgu tehniku skolas varēs atļauties? Vai arī skolēni uz skolu dosies ar saviem klēpjdatoriem? Un - ko paģērēs jaunais mācību bloks «Dizains un tehnoloģijas», tostarp ietvertās «inženierzinātnes»? Skaidrs, ka ar zīmuli un papīru vien neiztiks.

Līdz standartu ieviešanas sākšanai 2020. gada septembrī vēl būs virkne praktiskas dabas jautājumu, kā sasniegt labi nospraustos mērķus, bet skaidrs, ka bez papildu finanšu injekcijām arī vispārējās izglītības sektors neiztiks. Cerams, ka jaunā vara būs pretimnākoša.

Baiba Lulle, NRA.lv