Nomierināmies. Aizskaitām līdz desmit, ja protam. Izdalām vienpadsmit miljonus ar Latvijas iedzīvotāju skaitu. Pēc statistiķu datiem, vienu miljonu deviņsimt trīsdesmit četriem tūkstošiem uz 2018. gada janvāri. Noapaļojot - pieci eiro un sešdesmit deviņi centi no galviņas. Kā persona, kas godīgi maksā nodokļus, es varu teikt - man tiešām nav žēl šo nepilno sešu eiro, kas paņemti no manas nodokļu naudas, lai nosvinētu svētkus. Arī ja nodokļu maksātāju ir uz pusi mazāk par iedzīvotāju daudzumu, tie ir vienpadsmit eiro. Jums žēl? Man nav, un es šo tēriņu atbalstu.

Man ir žēl tās nodokļu naudas, kas izkūp gaisā nu kaut vai šobrīd, kad valsts pilsoņi gaida saprātīgus lēmumus, bet dzird tikai ķīviņus un krēslu stumdīšanu. Skatoties uz notiekošo, tā vien šķiet, ka maniem tautiešiem, kas, slienas šķiežot, bļaustās uz ielām vai bārsta jēlības virtuālajā vidē par simtgadi, atmiņas nav vispār. Ar ko situācija 13. Saeimā atšķiras no situācijas 6. Saeimā? Vai tiešām aizmirsies? Tautas kustība Latvijai (Zīgerista partija) ieguva, likteņa ironija, tās pašas sešpadsmit balsis un blokā ar demokrātisko partiju Saimnieks, kurā pirms vēlēšanām saplūda divi politiskie spēki (18 balsis), galu galā valdību nedabūja, paliekot opozīcijā, kas zīgeristiešiem izrādījās liktenīga.

Šajā Saeimā nav uzvarētāju. Ir tikai realitāte, kas neglaimo nevienam. Tādā situācijā Latvijai tiešām nepieciešami valstsvīri, kuri ved savu zemi cauri grūtiem laikiem. Ja man manai valstij kaut kas jānovēl jubilejā, tad no sirds novēlu, lai beidzot top valstsvīri, kam valsts ir pirmajā un galvenajā vietā. Latvijas valsts pirmais prezidents Jānis Čakste teica: «Latvijas valsts stāv pār visu augstāk!» Tāpēc lūdzu jaunievēlētos tautas kalpus šajā svētku laikā - nesoliet, bet vienkārši strādājiet, ievērojot šo Jāņa Čakstes deklarēto principu.Un vēl. Kaut nu mums visiem kopā pietiktu prāta, sākoties Latvijas otrajai simtgadei, beidzot izkāpt laukā no romānā Mērnieku laiki noteiktajām diagnozēm. Skaidrs, ka 20. novembrī, pēcsvētku dienā, nekādi pīrāgi no gaisa nebirs. Arī jauna, skaista dzīve pati no sevis nesāksies. Tomēr būtu tik brīnišķīgi, ja mēs sāktu kaut nedaudz sadarboties ar savām smadzenēm, ja mācītos paši no savas dzīves un varbūt pat no savas vēstures. Nav jau tas nekas neiespējams.

Latvieši mēdz būt kašķīgi un riebīgi, paši to bieži sakām, tomēr spējam taču būt arī žēlsirdīgi, iejūtīgi un atbalstīt cits citu. Šo īpašību mūsos nav mazāk kā nīgruma vai neapmierinātības. Vienkārši jāļauj tām izpausties, jo mums ir arī par ko lepoties. Mēs dzīvojam valstī, kur par politisko pārliecību nebāž psihiatriskajās klīnikās vai cietuma kamerās. Mēs dzīvojam valstī, kur žurnālistus nenosmacē ar plēves maisu un pēc tam neizšķīdina skābē. Mēs dzīvojam valstī, kurā bruņoti idioti nešauj skolēnus vai iepirkumu centru apmeklētājus, vai dievlūdzējus baznīcās. Mēs nedzīvojam valstī, kurā, skatoties veikalu tukšajos plauktos, jāizdara izvēle starp suņa prieku vai izkusušiem pelmeņiem, jo cita nekā tur nav. Mēs dzīvojam valstī, kur pirms svētkiem nevajag stāvēt garā rindā, lai par sūri un grūti iegūto talonu varētu nopirkt pudeli katastrofāli slikta dzēriena, ko nezin kāpēc dēvē par šampanieti. Mēs dzīvojam valsī, kur tomātus par lētu naudu var nopirkt cauru gadu veikalā, nevis kā no centrāltirgus mandarinčikiem par 20 rubļiem kilogramā. Mēs dzīvojam valstī, kuras sportistiem par godu valsts himna izskan pasaules lielākajos sporta forumos. Mēs dzīvojam valstī, kuras pārstāvjiem mākslās uzgavilē uz pasaules lielākajām skatuvēm. Un visbeidzot mēs dzīvojam valstī, kurā tiem, kam neveicas vai valsts nepatīk, ir brīva iespēja aizbraukt citur un sākt dzīvi no gala. Tikai apbrīnojami, ka lielie valsts kritiķi šo iespēju neizmanto.

Arno Jundze, NRA.lv