Sen nebiju bijis cilvēkos, biju ilgi pārticis vien no grāmatu gudrībām, «aprindām», politikas un saviem tuvākiem. Liels paldies Saldus cilvēkiem par to, ka viņi man atgādināja - pasaule ir plašāka, nekā tu to, čalīt, esi sācis sev uz vecumu konstruēt. Liels paldies!

Viņi ir Latvijas lepnums un gods šodien.

Mūsu Latvijas varoņi bija strēlnieki, mūsu Latvijas varoņi bija cietēji, kuri caur asinīm un asarām spēja saredzēt valsts atdzimšanu, mūsu Latvijas varoņi bija arī tie, kuri savā kopīgā pašapziņā vai zemapziņā cauri visiem atkarības laikiem tomēr spēja saglabāt galveno, kas vajadzīgs nacionālai un valstiskai atdzimšanai - nācijas kopsajūtu. Uzsveru - par spīti tam, kādas svešas varas te plosījās, un - kas sevišķi svarīgi - par spīti arī tam, cik kvalitatīva ir mūsu pašu izredzētā vara tagad. Saldus cilvēki mani vedināja domāt - vai pastāv laiks, kad tautai nav savu varoņu. Vai tagad to Latvijā nav? Man ir!

Es jau teicu, ka atļaušos te būt privāts, un pieļauju, ka jūs domāsiet citādi, taču tos dažus, kurus nosaukšu, es uzskatu par mūsdienu Latvijas varoņiem. Jā, arī viņu darba dēļ, taču pamatā - viņu sirdsskaidrības un cilvēcības augstuma dēļ. Jā - starp viņiem ir arī mūsu ģimenes draugi. Vida un Jānis Streiči, Vija un Bērtulis Piziči, mākslinieki, skolotāji Gundega un Antons Rancāni. Tāda noteikti bija arī Gundegas mamma, Antona sieva Lūcija. Viņus visus un vēl samērā daudzus citus, kurus Dievs man lēmis satikt, es uzskatu par šodienas Latvijas lepnuma un goda apliecinātājiem. Droši vien jums katram ir cilvēki, par kuriem domājat līdzīgi. Nepazaudējiet viņus! Man viņu stāja un rīcība ir manis paša cilvēcības mērs. Taču te es gribu īpaši izcelt divus cilvēkus, no kuriem vienu nepazīstu, otru pazīstu attāli. Saldus bibliotēkā man uzdāvināja Dzidras Lāces grāmatu Zvārde gadsimtu griežos (2017.). Sāku lasīt un tiku aizkustināts līdz asarām... Dzidra Lāce, kuru nepazīstu, ir paveikusi titānisku, neapšaubāmi varonīgu darbu, radījusi, es neteikšu te - pieminekli, bet teikšu - apliecinājumu vienam no likteņa visskaudrāk piemeklētajiem Latvijas pagastiem. Ceļavārdos grāmatai zvārdenieks Valdis Kārklis teic: «Reta būs tā vieta uz šīs zemeslodes, kam nācies piedzīvot tādu postu un pat iznīcību, kādu liktenis pagājušajā gadsimtā bija lēmis manam dzimtajam Zvārdes pagastam.» Grāmatas redaktore Vineta Jurevica piebilst: «Dzidra Lāce ir paveikusi apbrīnojamu, milzīgu un nenovērtējamu darbu.» Tas ir Lāces kundzes mūža darbs, kas darīts kopš pērnā gadsimta piecdesmitajiem gadiem pēc Sibīrijas.

Otrs cilvēks veicis līdzīgu darbu. Tas ir Jānis Būmanis. Viņu sauc par Rudzātu pagasta enciklopēdistu. Ir vairākas grāmatas. Starp tām - Mazā Zemgale laikmetu griežos (2003.) un Ošas upes krastu dziesmas un raksti (2008.). Folkloriste Beatrise Reidzāne otras minētās grāmatas ievadā raksta: «Jānis Būmanis ir veicis nozīmīgu ieguldījumu Latvijas pagastu kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšanā un popularizēšanā, kas būtiski un savdabīgi papildina līdzšinējos vākumus. Raibs, dzīvespriecīgs, interesants, latgalisku vitalitāti caurausts darbs raisīs interesi ne tikai paša pagasta ļaudīs, bet arī citos lasītājos, kam nav vienaldzīga tautas vēsture, valoda, folklora.» Savukārt Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētāja vietnieks Pēteris Simsons savulaik atzina: «Darbs, cieņa un mīlestība - autora devums Latvijai un novadam.» Un kardināls Jānis Pujats: «Sava novada vēsture rāda, kā mēs esam saistīti ar savu zemi un tās ļaudīm un kas ir paveikts pirms mums. Tā māca vērtēt un mīlēt savu novadu, kopt savu zemi, 

ticību un valodu...»

Es uzskatu, ka šie abi cilvēki ir pelnījuši vislielāko valsts atzinību. Jā, viņu varonība, iespējams, nav bijusi tik efektīva, kā patiktos romānu sacerētājiem, bet manā uztverē viņu darbs, viņu varonība ir līdzvērtīga visu to cilvēku veikumam, kuri sevi upurējuši mūsu Dzimtenes labā. Daudz laimes dzimšanas dienā, Latvija!

Viktors Avotiņš, NRA.lv