«Lai jau pirmais lēmums nebūtu pagaidu risinājums un neradītu šaubas par jaunās Saeimas lemtspēju, aicinu jūs šodien atbildīgi ievēlēt Saeimas priekšsēdētāju un prezidiju, kas parlamenta darbu vadīs turpmākos četrus gadus,» 13. Saeimas deputātus pirmajā sēdē aicināja Valsts prezidents Raimonds Vējonis.
Lai arī Nacionālās apvienības (NA) deputāte Ināra Mūrniece Saeimas spīkeres amatā tika pārvēlēta jau pirmajā balsojumā, tas par šīs Saeimas lemtspēju diemžēl neliecina. Viņas pārvēlēšana turklāt var būt minētais pagaidu risinājums un lieku reizi apliecina, ka koalīcijas joprojām nav. Saeimas spīkera amats ir koalīcijas plašākas amatu sadales sastāvdaļa, un Mūrniece amatā varētu palikt tikai gadījumā, ja NA jaunajā valdībā atsakās no kāda ministra posteņa, bet šāda posteņu sadalījuma vēl nav. Par vairākuma koalīcijas trūkumu liecina tas, ka Mūrniece ievēlēta tikai ar 44 balsīm, turklāt tikai pateicoties Saskaņas nebalsošanai vispār - ja tās kā vēlēšanu uzvarētāju kandidāta uz spīkera amatu nav, tad tā nepiedalās. Bet tieši šī, vienalga, tēlotā vai patiesā poza ļāva ievēlēt spīkeri, kuras apstiprināšanai nepieciešams balsojošo deputātu absolūtais vairākums. Tādējādi, visdrīzāk, pie Valsts prezidenta trīs jaunievēlēto partiju pārstāvji šodien dosies nevis ar gataviem koalīciju modeļiem, bet ar cerībām uz prezidenta palīdzību sarunu izkustināšanai no muklāja.
Tas, ka netika ievēlēta otra kandidāte - JKP virzītā Dagmāra Beitnere-Le Galla, liecina par JKP nespēju savākt koalīcijai nepieciešamo balsu vairākumu. KPV LV deputātu atbalsts Beitnerei-La Gallai, savukārt, neliecina ne par ko - jau iepriekš kuluāros bija skaidrs, ka viņu neievēlēs. Mūrnieces ievēlēšana ar vecās koalīcijas un Attīstībai/Par! kopumā 44 balsīm rāda, ka arī liberāļiem nav vairākuma koalīcijas. ZZS un NA uz līderību nepretendē, JKP neies kopā ar ZZS, KPV LV ar savu atturību uz amatiem prezidijā turas pie savām valdības vadīšanas ambīcijām. Vecais stāsts, ne par centimetru uz priekšu. Un vecā Saeimas vadība, neraugoties uz to, ka 13. Saeimā vēlētāji cerību pilni ir ievēlējuši 66 jaunus deputātus un trīs jaunas partijas un partiju apvienības.
Tas gan nebūt neļauj secināt, ka 13. Saeimai tiek dots liels uzticības kredīts. Drīzāk tai jāsamierinās ar neuzticības kredītu, un tai būs jāpierāda pretējais - ka tā spēj kaut ko arī izdarīt, ne tikai solīt, ka tā spēj vienoties, ne tikai kā izlutināta princese piecirst kāju un izkliegt: «Es gribu!». Neuzticības kredīts ir vecajām, Saeimā pārvēlētajām, bet svaru un ietekmi zaudējušajām partijām, neuzticības kredīts ir arī jaunajām, par kuru rīcībspēju liek šaubīties koalīcijas veidošanas process.
Ja politiķu atmiņa ir tik īsa, ka nevar atcerēties divus teikumus, kā viņi atcerēsies vēlētājiem dotos solījumus?
Saeimas tēlu arī neuzlabo deputātu svinīgā zvēresta nodošana, kuru deputāti, lielākoties, nolasīja. Diemžēl tikai pāris parlamentārieši attaisnoja vērotāju cerības svinīgā solījuma divus teikumus norunāt no galvas. Bez aizķeršanās tas izdevās tikai Saskaņas deputātiem Regīnai Ločmelei-Luņovai un Ivaram Zariņam, bet ar trešo reizi - jaunkonservatīvajam Jurim Rancānam. Var jau teikt, ka tā ir piekasīšanās un runāšana no galvas - zīmēšanās, līdzīgi kā vairāku deputātu zvēresta došana latgaļu valodā, ventiņu izloksnē vai pat lībiešu valodā. Taču politikā, politiķu tēlā liela nozīme ir arī neverbālajiem signāliem. Nu politiķi radījuši vietu jautājumiem: ja jau viņu atmiņa ir tik īsa, ka nevar atcerēties divus teikumus, kā politiķi atcerēsies vēlētājiem dotos solījumus? Iespējams, ka runāt no galvas zvēresta lasītājus attur nepieciešamība to norunāt vārds vārdā. Tādā gadījumā viņus raksturo drosmes trūkums, bailes kļūdīties. Ne viens, ne otrs nav labs signāls. Procesa vērotāji sociālajos tīklos jau apveltījuši jauno Saeimu ar dažādiem epitetiem un klišejām, līdzīgi arī Vējonis jaunās Saeimas uzrunā izlicis vairākas brīdinājuma zīmes. Darāmo darbu prioritātes prezidents pieminēja vien īsi runas beigās (drošības, finanšu sistēmas stiprināšana, tiesu darba, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas uzlabošana, jauns Nacionālās attīstības plāns), lielāka vieta atvēlēta tika deputātu ētikai, savstarpējai komunikācijai, cieņai, politikas procesam, spējai vairot vēlētāju uzticību, par ko acīmredzot ir lielākās bažas. Tās izskanēja attiecībā uz spēju vairot «iedzīvotāju uzticību likuma varai» un arī pašiem deputātiem kalpot tai, «īstenot vēlētājiem apsolīto», «panākt reālus uzlabojumus», «aiz muguras atstāt savstarpējās cīņas, strīdus un reizēm pat tādu izpratni par politiku, kur pirmajā vietā varētu būt šauras grupas vai savas partijas sponsoru intereses», neizcelt «savu taisnību, bet gan atrast kopīgu valodu arī ar citiem deputātiem», cieņpilnā sarunā pieņemt pārdomātus, sabiedrības vajadzībām ilgtermiņā noderīgus
risinājumus, visas sabiedrības, ne tikai savu vēlētāju interešu pārstāvēšanu.
12.Saeimas deputātu kriminālprocesi par balsu pirkšanu, partijas nelikumīgu finansēšanu, kompensāciju nelikumīgu izmantošanu un paša uzņēmuma vai dzīvesbiedra uzņēmuma nodokļu nemaksāšanu, deputātu ētikas problēmām, braukšanu dzērumā, parlamentārieša mandāta izmobingošanu neliecināja par to, ka deputāti būtu bijuši paraugs sabiedrībai, par kādiem prezidents aicināja būt šīs Saeimas deputātus. Viss vēl nav zaudēts, bet zaudēts jau ir daudz.
Rādīt reklāmu
