Valdības veidošana, jo īpaši nomainoties partijām, deputātiem un parādoties jauniem akcentiem programmatiskajās nostādnēs, ir daudz sarežģītāks algoritms, nekā bija iedomājies JKP līderis Jānis Bordāns, likdams priekšā partijām paša nosapņotu ministriju sadalījumu.
Vispirms jāvienojas par darbiem, nevis jādala amati - kaunināja citas partijas. Tas var izklausīties liekulīgi, jo skaidrs, ka katra partija ar zobiem un nagiem, viltu un citiem to rīcībā esošiem ieročiem cīnās par ietekmes sfērām un amatiem, kuros var vai nu iegūt varas un/vai finanšu resursus, vai vismaz sabiedrības atzinību un pozitīvu reitingu. Tomēr šīs valdības veidošanā, kad Saeimas sastāvā ir tik daudz jaunu seju, partiju, reformu un esošās (ne)kārtības izskaušanas pieteikumu, vienošanās ne tikai par to, ko darīt, bet arī kā darīt, ir vitāli svarīga. Pretējā gadījumā jaunā vara var attapties pie sasistas siles un izskatīties pēc muļķa ar iniciatīvu.
Vienoties par darbiem nav viegli, jo īpaši, ja nav skaidrs, kā reāli izpildīt to vai citu potenciālā koalīcijas partnera solījumu, reformu un ja arī pašiem solītājiem ir tikai vīzijas, bet ne skaidri plāni, aprēķini un kopējā bilde. Konceptuāli jau var piekrist visam kam, bet, kad būs jāsāk realitātē likvidēt skolas, pašvaldības, kad būs jāatrod finansējums mediķu, pedagogu, policistu algu, pensiju, ģimenes pabalstu pielikumam, nepaaugstinot nodokļus, atceļot obligāto veselības apdrošināšanu, kad būs krasi jāsamazina valsts pārvaldes aparāts un pašvaldību administrācija, atstājot bezdarbniekos un pamudinot emigrēt daudzus izglītotus cilvēkus, var nākties taisnoties: «Gribējām kā labāk, sanāca kā vienmēr.»
KPV LV lepojas, ka tai koalīcijas veidošanas sarunās izdevies vienoties par koalīcijas padomes likvidēšanu. Tās ir pupu mizas - tāpat partijas vienosies par sadarbības nosacījumiem koalīcijas līgumā, tāpat to pārstāvji, ministri, partiju un Saeimas frakciju vadītāji tiksies un konsultēsies, lai vienotos gan par konceptuālām, gan degošām lietām, vienalga, vai to sauks par koalīcijas padomi, senātu, sanāksmi vai kā citādi. Un iedzīvotāji no tā ne paēdušāki, ne veselāki nekļūs.
Kurai reformai valdības veidotāji piekrīt - divu trešdaļu pašvaldību likvidēšanai vai deviņiem apriņķiem?
Nav grūti arī piekrītoši māt ar galvām, vienojoties par obligātās iepirkumu komponentes (OIK) likvidēšanu, kas bija pirmsvēlēšanu lielā tēma. Bet īsti risinājumu, kā to patiešām likvidēt, nav. Vismaz tādi, kuriem nesekotu tiesu darbi ar valsts maksājamām lielām kompensācijām. Viennozīmīgi, var stingrāk kontrolēt OIK saņēmējus un turpināt anulēt atļaujas tiem, kuru darbība neatbilst licences izsniegšanas nosacījumiem. Var, protams, meklēt vainīgos ierēdņu vidū vai, kā rosina ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens un līdzīgi iepriekš pauduši arī Attīstībai/Par pārstāvji, pārlikt maksājumus no viena maciņa otrā - OIK maksājumu par TEC2 iekasēt nevis no elektrības lietotājiem, bet finansēt no valsts budžeta vai segt no Latvenergo peļņas, kas to guvis no tiem pašiem lietotājiem. Nez kā šādi piesardzīgi risinājumi ies kopā ar KPV LV (līdzīgi uzskata arī Saskaņa) iepriekš pausto pozīciju, ka līdz šim izmaksātās subsīdijas kā ar Eiropas Komisiju nesaskaņotas var uzskatīt par neatļautu valsts atbalstu un to ne tikai pārtraukt, bet vēl piedzīt no koģenerācijas staciju īpašniekiem 10 gados samaksāto.
Jaunās slotas sola arī izkustināt iestrēgušo reģionālo reformu. Konceptuāli pat vecās slotas tam piekrīt, tostarp pašvaldībās dziļi bāzētā ZZS un Nacionālā apvienība (NA), kuras ministrs kaut kādu sadarbības teritoriju karti gan uzzīmēja, bet beigās, neizpildot valdības rīcības plānu, neko neizdarīja un likuma izmaiņu sagatavošanu pārcēla uz 2019. gadu. Rīcību nokratīja no šīs valdības. Nu NA, kas bijusi ērts visu varu piedēklis un uz tādu pretendē arī turpmāk, sūdzas, ka ZZS traucējusi, gatava piekrist jaunpartiju reformām. Interesanti, ka VARAM kūrējušas partijas vēlēšanu programmā par reģionālo vai administratīvi teritoriālo reformu nav ne vārda.
Un jautājums - kam tieši NA un citas partijas gatavas piekrist? Attīstībai/Par programmas punktam «attīstību pārdomāti koncentrē 30 centros» vai «samazināt pašvaldību skaitu vismaz trīs reizes»? Divu trešdaļu pašvaldību likvidēšana, no 119 atstājot aptuveno 40, jau ir kaut kas pilnīgi cits, nekā bija zīmēts ministra Kaspara Gerharda sadarbības teritoriju kartē! Vai KPV LV vīzija par deviņiem apriņķiem ar deviņiem prefektiem - premjerministra vietniekiem ar neskaidrām pilnvarām, būtiski centralizējot varu. Var jau politiskais augšgals vienoties par divu trešdaļu pašvaldību likvidēšanu, bet jautājums, kā tas izskatīsies praksē? Zinām, cik smagi gājis ar pašvaldību apvienošanu līdz šim, ka pat teju puse pašvaldību atstātas darbojamies tādas, kuras neizpilda likumā noteiktos kritērijus. Turklāt apvienošana jāskata kontekstā gan ar reģionu attīstības un finanšu plānošanu, gan izglītības, veselības aprūpes, administratīvo pakalpojumu, drošības nodrošināšanu, ceļu tīklu. Kā šādu vērienīgu un ilgtermiņa reformu īstenot, piemēram, apvienojot vienā Ekonomiskās attīstības un zemkopības ministrijā esošās VARAM, Zemkopības, Satiksmes un Ekonomikas ministriju, kurai vēl būs arī jālikvidē OIK?
Kaut kas te neiet kopā.
Rādīt reklāmu
