Toreizējā KNAB darbiniece Juta Strīķe ar savu komandu sarunas noklausījusies, bet neko tālāk nav pasākusi. Šis ir viens no sižetiem jaunajā Sandija Semjonova un Anša Pūpola filmā Baņķieris, kur analizēts Rimšēviča skandāls. Iepriekš laikrakstā Diena šo epizodi ir smalki aprakstījusi žurnāliste Agnese Margēviča.

Un Strīķe pat nenoliedz, ka tā ir bijis. Viņa nospriedusi, ka ar dzirdēto sarunu nepietiks, lai kādu aizturētu, un turpinājusi tik tālāk noklausīties un izsekot Rīgas rāti.

Strīķe un Jurašs nav bijuši principiāli, godīgi un bezkaislīgi Temīdas cilvēki, bet viena politiska spēka ielikteņi

Ko tas liecina par Strīķes un Jura Juraša profesionalitāti, principialitāti, spēju atšķirt svarīgo no mazāk svarīgā?

Pašvaldības klerku iespējamās blēdības viņiem ir šķitušas daudz interesantākas nekā paša Latvijas Bankas prezidenta iesaiste korupcijā. Tad kura lieta ir «lielā», bet kura «mazā»? Izdzirdot ko tik briesmīgu kā visaugstākā līmeņa amatpersonas iespējamu iesaisti korupcijā, godīgiem, valstiski domājošiem darbiniekiem taču vajadzēja vairs ne uz mirkli neizlaist Rimšēviču no redzesloka un censties paņemt viņu ciet ar visu kukuli rokā. Tā vajadzētu būt, bet nebija.

Var izmeklētājus saprast, ka doma bija tikt klāt pašiem Rīgas lielkungiem, ar to bija aizrāvušies, taču kaut kā nav manīts, ka tur būtu diži panākumi. Nav dzirdēts, ka kāda pirmā lieluma figūra būtu pieķerta un atmaskota.

Bet Rimšēvičs? Ja Strīķei šķita, ka nepietiks faktūras apsūdzībai, vai tad nebija vismaz jāinformē par saviem atklājumiem citi dienesti, KNAB priekšnieks un premjers, kura pārraudzībā ir KNAB?

Zināms, jau zināms politiķes Strīķes priekšvēlēšanu stāsts, ka visapkārt vieni vienīgi nelieši, kas traucējuši darbā un arī tagad kalpo teju vai pašam velnam. Strīķes apzākājamo saraksts ir garš - trīs bijušie un arī pašreizējais KNAB priekšnieks, ģenerālprokurors, augstākais tiesnesis, premjers. Šaušalīga, paranojiska trillera aina, kur godīgā Strīķe varonīgi cīnās par taisnību korumpētu valsts amatpersonu ielenkumā.

Bet paga! Pat arī šajā diskursā kaut kas īsti neklapē kopā. Premjers pirms pieciem gadiem bija Valdis Dombrovskis (Vienotība). Vai tad viņš arī koruptantiskais mafijas kalps, kuru Strīķe baidījās informēt par Rimšēviča sarunu? Viņš taču pārraudzīja KNAB, un Strīķei bija viņš jāinformē. Un Jānis Maizītis, kurš Satversmes aizsardzības biroja (SAB) priekšnieks? Vai viņam arī Strīķe neuzticējās? Ja SAB būtu tā pati informācija, kas Strīķes rīcībā, Rimšēviču varēja noņemt no trases jau 2013. gadā. SAB varēja atņemt Rimšēvičam pielaidi valsts noslēpumam un pat nepaskaidrot, par ko.

Vai tomēr nebija tā, ka Strīķe, kas tolaik vēl pildīja misiju apkalpot Vienotību, izdzirdējusi Rimšēviča un Martinsona sarunu, uz to ātrāko ziņoja gan Dombrovskim, gan varbūt arī partijas ugunīgajai vadītājai ar vaicājumu, ko darīt? Un tad varbūt saņēma atbildi, ka nevajag neko darīt, ka vajag piesegt savējo Rimšēviču?

Par to pierādāmību vai nepierādāmību ir tā, ka Strīķe un Co. savā KNAB karjeras laikā jo bieži mēdza uzbrukt politiķiem pat bez kādiem pierādījumiem, veica operatīvās darbības bez pamata un pierādījumus «makšķerēja», kas tiesiskā valstī nav pieļaujams. Tā pati izčākstējusī «oligarhu lieta» ir piemērs, ka vairāku gadu laikā, intensīvi izspiegojot Aināru Šleseru, darba «sausais atlikums» ir nulle.

Pagaidām nav zināms, vai tiks pierādīta Rimšēviča vaina - to lems tiesa. Taču pašlaik Jēkaba Straumes vadībā KNAB, pārcilājot Strīķes atvilktnē nobāztos materiālus, ir saskatījis pietiekamu pamatu, lai lietu pret Rimšēviču sāktu.

Tātad Strīķe un Jurašs nav bijuši principiāli, godīgi un bezkaislīgi Temīdas cilvēki, bet viena politiska spēka ielikteņi, kas savu amata stāvokli izmantoja, lai izspiegotu un diskreditētu sākumā Jaunā laika, vēlāk Vienotības konkurentus. Pret svešajiem lietas tika stumtas uz priekšu bez pietiekamiem pierādījumiem, pat safabricētas, bet, kad runa par Rimšēviču, iespējamā kukuļa izspiešana no komercbankas nav šķitusi gana nozīmīga, lai tai veltītu biroja resursus, - lai tikai turpina izspiest.

Ir tāda bērnu spēle Šim došu, tam nedošu, un Strīķe ar Jurašu rīkojās tieši tā: «Šo izsekošu, aizturēšu, bet to piesegšu, noklusēšu.» Tā nav cīņa par tiesiskumu, bet vilkačošana uzplečos.

Un šie cilvēki tagad moralizē, putām uz lūpām apsaukā citus, kandidē no Jaunās Konservatīvās partijas 13. Saeimas vēlēšanās, ir privatizējuši sev vienīgās īstās antikorupcijas partijas karogu.

Māris Krautmanis, NRA.lv