Protams, es domātu citādi, ja mums būtu mažoritāra vai vismaz jaukta parlamenta vēlēšanu sistēma. Jo tad deputāts vismaz kaut kādā mērā atskaitītos par savu rīcību arī savam vēlētājam, nevis tik vien kā savai partijai. Tad šim atklātajam balsojumam būtu pamats. Taču mūsu Saeimas partijas patlaban ir vien partijas pašas sev. To sociālā bāze ir ārkārtīgi vāja. Un tieši tāpēc mēs redzam un redzēsim priekšvēlēšanu kampaņas, kuras balstās nevis dialogā ar mums - vēlētājiem, bet manipulēšanā ar mums. Šis priekšlikums par atklāto balsošanu ir tik vien kā «formālas», nevis patiesas demokrātijas ietvaros tapis un gribēts. Tā ir tikai demokrātijas imitācija. Spēlītes ar savulaik jēgpilniem, bet tagad savu jēgu lielā mērā zaudējušiem vārdiem. Ieskaitot arī vārdu «demokrātija». Jo partijas pārstāj būt mūsu vērtību nesējas un kļūst vai vienīgi par iegūtās varas patērētājām. Pat varas īstenošanu tās atdevušas izpildvarai, pareizāk, birokrātijai.

Turklāt - ko tad mēs, pilsoņi, dabūsim no šīs atklātās balsošanas piedāvātās versijas? Vai politika kļūs mums atvērtāka, vai mūs pārņems lielāka griba par to domāt un ar to būt? Vai arī caur šādu «atklātību» mēs tik vien kā apmierināsim savu ziņkāri un mums radīsies vairāk iemeslu patrīt mēles gar kādu no deputātiem. Nekas cits. Vai varbūt mēs, mūsu sabiedriski politiskās organizācijas šī lēmuma iespaidā beidzot sagribēsim definēt (kaut vai saistībā ar šo lietu) parlamentam tautas gribu un aktīvi pastāvēt uz to? Neceru, ka tā notiks. Un tieši tāpēc, ka šīs cerības uz pilsonisko aktivitāti un iejaukšanos politikā ir vājas, pašā Saeimā sarodas arvien vairāk rīcības, demokrātijas imitatoru, kuri demokrātijas vietā piedāvā mums vien spēles ar to.

Latvijas politikas patstāvīgā (!) domātspēja vairs nav sevišķi tālu no tā līmeņa, kad viena daļa varētu izvirzīt par Latvijas Valsts prezidentu Donaldu Trampu, otra - Vladimiru Putinu. Varbūt jūs, cienījamie lasītāji, diendienā to tā neredzat, bet es diendienā cenšos daudzmaz analītiskā līmenī vērtēt itin daudzus politiskos, juridiskos un pat ekonomiskos tekstus. Un vislielāko nelabumu man uzdzen tas, ka es šo tekstu savstarpējā samērojumā saskatu nepārprotamu morāles (!) privatizāciju. Tagad neatceros, kas šo jēdzienu izgudrojis (es tas neesmu), bet mūsu politiskajai ainavai tas patlaban ļoti labi piestāv un it labi to raksturo. Jo - ļoti bieži ir tā - kā tik kāds jauns oficiāls papīrs, kā tik cita tēma, tā - atkal cita morāle. Vai būtu runa par valodām vai pat par investīcijām. Izrādās - Latvijas politikā morālei vairs nav bezmaz nekādas konsekvences. Dubultstandarts, iekšējas - pat savstarpēji noliedzošas, izslēdzošas pretrunas dažādos vienas un tās pašas institūcijas dokumentos sastopamas gluži vai uz katra soļa. Konsekvences vietā - tāda kā pielāgošanās situācijai, acumirklim. Vai - varbūt mūsu Saeimas partijas, neraugoties uz to politiskām pretrunām, ir mēģinājušas, gribējušas vienoties par kādu kopēju morāles, vērtību kanonu? Kaut vai - valsts dēļ, par kuru tās visas it kā iestājas? Nekā tamlīdzīga. Ne sociums, ne suverēns, bet vienaldzība pret tiem kļūst par partijisko, pārpartijisko vienošanos pamatu. Jo politikā prevalē intereses. Nevis vērtības. Un arī tāpēc demokrātija no varas puses tiek piekopta formāli. Skata pēc, nevis jēgas dēļ. Un minētais Satversmes grozīšanas piedāvājums esošajā kontekstā nav nekas cits kā viena no šīs formālās demokrātijas izpausmēm.

Latvijas politikai ir nopietni jāārstējas. Problēma - vai mēs, sabiedrība, spējam un gribam būt tās dakteri? Jo mēs taču, būsim atklāti, akceptējam šo morāles privatizāciju varas aprindās, lai paši justos nevainīgi un turpinātu būt bezatbildīgi par savas valsts lietām.

Viktors Avotiņš/NRA.lv