Sabiedrībā ir liela interese noskaidrot, kas tad īsti ir OIK shēmu idejiskie «tēvi», politiskie piesedzēji un galvenie beneficiāri. Ceturtdien Saeimā tika iesniegts priekšlikums iekļaut nākamās Saeimas sēdes darba kārtībā jautājumu par uzdevumu Ministru prezidentam sagatavot ziņojumu Saeimai, atklājot obligātās iepirkuma komponentes ieviešanas hronoloģiju un personas, kuras pieņēma lēmumus attiecīgajā jautājumā. Faktiski tiek iniciēts uzsākt pilnvērtīgu šīs afēras izmeklēšanu. Balsošanas rezultāti bija ļoti uzskatāmi - visi deputāti bija par, izņemot Vienotības deputātus, kuri bija pret (Renārs Putniņš nebalsoja), un Nacionālās apvienības (NA) deputātus, kuri atturējās (Ingūna Rībena - par).

Centieni bloķēt OIK afēras izmeklēšanu uzskatāmi liecina par jau sen izstrādātu politbiznesa shēmu

Saistībā ar šo, pēc būtības kliedzošo, balsojumu derētu atcerēties kādu citu balsojumu, kura galvenie iniciatori bija tieši to frakciju deputāti, kuri balsojumā par OIK ziņojuma sagatavošanu bija pret vai atturējās (kas de facto nozīmē vienu un to pašu) - Vienotība un NA. Tas bija balsojums par parlamentārās komisijas izveidi par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr.16870000911.

Latvijā ir daudzi svarīgi jautājumi, kuri bremzē Latvijas attīstību un kuru sekmīga atrisināšana veicinātu vispārējās labklājības pieaugumu. Tie ir gan maksātnespējas jautājumi, gan jau pieminētais OIK, gan jautājumi, kas saistīti ar naudas atmazgāšanu, PVN izkrāpšanas shēmām un citi. Taču atcerēsimies, kāds bija galvenais lielas daļas Latvijas mediju dienaskārtības jautājums visu pagājušā gada otro pusi? Tā bija spriedelēšana par to, ko Ainārs Šlesers ir pļāpājis ar Viesturu Koziolu, un vai Andris Ameriks ir lietojis rupjus krievu lamuvārdus vai nav. Šo nenozīmīgo jautājumu noskaidrošanai tika izveidota parlamentārās izmeklēšanas komisija, tērēti milzīgi finanšu un cilvēku resursi. Dramatiskāka efekta radīšanai pat tika izdomāts skanīgs nosaukums - «oligarhu sarunas», lai gan patiesībā šajās sarunās (pieņemot, ka publicētās sarunas patiesi bijušas reālas) politiski nozīmīgu epizožu ar kādām sabiedrībai būtiskām sekām faktiski nebija. Katrā ziņā jau tolaik politiski dziļā opozīcijā esošā Šlesera sarunas ar citiem, tādiem pašiem politiski mazietekmīgiem personāžiem, ir nesalīdzināmas ar līdzīgām sarunām tur, kur tika lemts par OIK vai par to, kā dalīt maksātnespējas daudzmiljonu pīrāgus. Piesaukt šeit Aivaru Lembergu (kuru par mazietekmīgu personu Latvijas politikā nosaukt nevar) ir nevietā, jo viņa viena vienīgā saruna ar Šleseru viesnīcā Rīdzene nesatur nekā politiski vai morāli nosodāma, nemaz nerunājot par ko kriminālu.

Pusgadu sabiedrības uzmanības centrā tika turēti no sabiedriskās nozīmības viedokļa ārkārtīgi nebūtiski jautājumi, kuru izvēršanā bija ieinteresētas vien dažas politiski šauras grupas. Šīs grupas un tās atbalstošo mediju kopas arī tagad cenšas fokusēt sabiedrības uzmanību uz dažādām otršķirīgām problēmām. Piemēram, tādām kā Stambulas konvencijas ratifikācija, viendzimuma «laulību» legalizācija un tamlīdzīgi. Tajā pašā laikā tādu reālu, cilvēku ikdienas dzīvi skarošu problēmu kā OIK afēras idejisko tēvu noskaidrošana tiek bloķēta. Atruna, ka tas jau ir tikai pirmsvēlēšanu populisms (OIK afēras atklāšana!), šeit nedarbojas, jo tā dēvēto oligarhu sarunu komisijas radīšana bija daudz lielāks un nesalīdzināmi tukšāks populisms. Šodien šīs «sarunas» pat neērti pieminēt, tik nenozīmīgas tās izskatās uz OIK afēras fona.

Centieni bloķēt OIK afēras izmeklēšanu uzskatāmi liecina par jau sen izstrādātu politbiznesa shēmu - kamēr vieni skaļi kliedz par mitoloģisku «valsts nozagšanu», citi šo pašu kliedzēju partijas biedri klusiņām nodarbojas tieši ar reālu valsts nozagšanu (OIK).

Bens Latkovskis/NRA.lv