Grāmatas divu sējumu galvenais uzsvars ir veltīts Latvijas un latviešu vēstures sāpīgāko (īpaši par okupācijas laiku un pretestību okupācijai) tēmu apskatam, kā arī latviešu kultūras jautājumu vēsturiskajam kontekstam. Ir radīts respektabls un paliekošs akadēmisks izdevums, kurā piedalījās vairāk nekā četrdesmit akadēmiķu un vadošo universitāšu profesoru.

Tiesa, Latvijas simtgadei atvēlēto miljonu bija par maz, lai simtgades grāmata tiktu iespiesta tipogrāfijā. Patiesībā, lai sagatavotais darbs varētu iegūt grāmatas izskatu, lai pie lasītājiem nonāktu kaut vai Latvijas bijušās prezidentes Vairas VīķesFreibergas viedie vārdi grāmatas ievada esejā, bija nepieciešams dāsns privāto mecenātu atbalsts. Viens no galvenajiem mecenātiem bija uzņēmējs Juris Savickis, kuru dažādos portālos un plašsaziņas līdzekļos zākā vienā zākāšanā. Neatkarīgi no zākāšanas, visiem autoriem, akadēmiķiem un grāmatas atvēršanas svinību viesiem bija jānoklausās grāmatas mecenāta Jura Savicka videouzruna. Juris Savickis īsā uzrunā atzīmēja, ka simtgades svinību laikā tiek pabeigti un publiskoti ļoti daudzi iespaidīgi darbi par Latvijas vēstures noklusētajām un neizpētītajām lappusēm, un pāris teikumos izteica aicinājumu, ka pietiek dzīvot pagātnē, ka ir pēdējais laiks zinātniekiem un ne tikai zinātniekiem, bet visai sabiedrībai sākt pievērst uzmanību nevis vēsturei, bet nākotnei. Ir jāsāk pētīt nevis tas, kas mēs bijām, bet gan to, kas notiek pašlaik un kā dzīvot tālāk. Ko Latvijai darīt jau tuvākajā nākotnē?

Juris Savickis izmantoja savu mecenāta statusu, lai aktualizētu jautājumu, par kura svarīgumu politiskajā dienaskārtībā no vadošajiem politiķiem līdz šim atgādināja tikai Ministru prezidents Māris Kučinskis: Latvijai ir steigšus jāmaina koncepcija, kā tālāk veidot un attīstīt valsts ekonomiku. Māris Kučinskis: «Šobrīd ir izsapņots sapnis par tiltu starp Austrumiem un Rietumiem, ir izsapņots sapnis par Latvijas Šveici un tamlīdzīgi.» Jā, patiešām, ņemot vērā ģeopolitiskos apstākļus, viena Latvijas specializācija pēc neatkarības atjaunošanas - kļūt par Austrumeiropas Šveici, sniedzot finanšu pakalpojumus bijušās PSRS ietekmes sfēras bagātajiem cilvēkiem - ir beigusies. Savukārt Latvijas vēsturiskā specializācija - pārvadāt un pārkraut preču plūsmu starp Austrumiem un Rietumiem - iet mazumā un ir ar izteiktu lejupejošu tendenci nākotnē.

Līdz ar to ne tikai Jurim Savickim, bet ikvienam domājošam cilvēkam ir jāuzdod jautājumi: Kas aizvietos zaudētās specializācijas? Kas kompensēs vērtības zudumu finanšu un transporta nozarēs un kas dos pamatu nākotnes izaugsmei?

27. aprīlī Uzņēmēju dienās Zemgalē Māris Kučinskis atbildi uz šo jautājumu ieskicēja visai vispārēji: «Jāliek uzsvars uz savu izglītību, saviem uzņēmējiem, jāražo augsta līmeņa produkcija, ko var veiksmīgi pārdot.» Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens izeju saskata startapos, izceļot «Start up kā inovāciju virzītājspēku ekonomikas izaugsmē».

Diemžēl cerēt uz startapu panākumiem ir tas pats, kas cerēt uz lieliem un stabiliem ienākumiem no biežas dalības spēļu automātos vai loterijās. Startapi ir ļoti līdzīgi loterijai. Ikvienā loterijā pastāv iespēja, ka, nopērkot vienu loterijas biļeti, var vinnēt lielo laimestu, bet, lai tas notiktu, varbūtība ir ļoti zema. Jau ar lielāku varbūtību var cerēt vinnēt vidējos vai mazos laimestus. Jo vairāk loterijas biļešu kāds nopirks, jo lielākas ir cerības tikt pie laimesta. Nopērkot lielu loterijas biļešu skaitu, starp tām noteikti būs daudzas ar mazajiem laimestiem un pa kādai ar vidējo laimestu. Tieši tāpat ar startapiem. Valstīs, kurās inovatīvos digitālos risinājumus meklē miljoniem darba grupu (ASV, Ķīna, Indija), ir lielākas cerības, ka grupu tūkstoši gūs nelielus panākumus, ka grupu simti gūs vidējus, bet tikai pa kādai vienai grupai ir nelielas cerības tikt pie lielā laimesta. Savukārt Latvijā ar desmit vai pat simts darba grupām var cerēt tikai uz brīnumu.

Tie, kas brīnumiem netic, pieiet šai lietai praktiski: Latvijas galvenā startapu inovācija ir gūt lielākos ienākumus no startapu atbalsta procesa, nevis cerēt pelnīt no to galarezultātu komerciālas pārdošanas.

Var, protams, nelikties ne zinis par Latvijas nākotni, bet virzīt sabiedrību un zinātni, lai mēs vēl detalizētāk iedziļinātos senā un ne tik senā pagātnē, it kā mēs gatavotos izbeigt Latvijas eksistenci tālākā nākotnē.

Ja tomēr šovasar politiķi turpinās, slēpjoties aiz pagātnes ēnām, nesniegt tās atbildes, kuras no viņiem arvien skaļāk sāk pieprasīt sabiedrības apzinīgākā daļa, tad risks zaudēt šo valsti tikai palielināsies.

Juris Paiders/NRA.lv